Nepilngadīgo cīkstoņu iznākšana uz cīņas laukuma, kas beidzās slikti un mediji tam pievērsa uzmanību – Latvijas cīņas sporta galvenā ziņa 2024. gada ievadā.

Īsais jautājums, kuru publiski diskutē: vai tiešām drīkst rīkot šādas cīņas? Vai tiešām to var darīt bez ierobežojumiem, jo LSFP neesot licencējusi nevienu MMA federāciju?

Īss viedoklis no sporta jurista par šo tēmu, abstrakti aplūkojot MMA juridisko ietvaru un nevērtējot konkrēto notikumu visās tā detaļās.

Kas īsti ir “MMA” un vai tas ir atsevišķs “sporta veids”?

Saīsinājums “MMA” ir no angļu valodas, un apzīmē JAUKTO cīņās mākslu (mixed martial arts). Vēl deviņdesmitajos gados šī sporta veida priekšteci dēvēja par “cīņu bez noteikumiem” un krievu valodā vēl aizvien bieži šāds apzīmējums tiek nepareizi lietots sarunvalodā.

MMA ir vairāku cīņas tehniku apvienojums, kur katrs no cīņas veidiem paredz kādus noteikumus.

Acīmredzamā atbilde uz neseno skandalozo cīņas pasākumu ir tāda, ka uz MMA cīņām attiecas visu pārējo cīņu veidu noteikumi un katrai organizācijai ir pienākums definēt kā tieši šie dažādie noteikumi mijiedarbosies.

  • Piemēram, boksā nav atļauta žņaugšana un mešana, bet MMA to var atļaut.
  • Sambo nav paredzēts spert, bet MMA to var atļaut.
  • Guloša pretinieka sišana nav atļauta vairākos cīņas sporta veidos, bet pasaules vadošā MMA organizācija UFC ir izstrādājusi detalizētus noteikumus, kad un kā to drīkstētu – šai idejai seko arī daudzas citas organizācijas, kas veido MMA pasākumus.
  • Nevienā cīņas sporta veidā nav paredzēti sitieni pa dzimumorgāniem, ko boksā parasti saprot kā “sitieni zem jostasvietas”, bet kikboksā tomēr pieļauj spērienus “zem zem-jostasvietas” kas būtībā nozīmē zonu, kas ir zemāk par šortiem.

Tātad MMA ir savā ziņā atsevišķs sporta veids, bet tas vēl aizvien ir starp “jaunajiem” sporta veidiem, kura juridiskais regulējums ir uz pašu organizatoru risku – daudzās valstīs tas vai nu nav atļauts, vai tikai salīdzinoši nesen ticis atļauts.

Vai pastāv universāli MMA noteikumi?

Bēdīgi slavenā notikuma organizatori sociālajos tīklos raksta, ka “Mēs savus turnīrus organizējam pēc Unified Rules of Mixed Martial Arts noteikumiem, kas ir starptautiski atzītu un tos izmanto visas lielākās pasaules MMA cīņu organizācijas.”

Diemžēl nav norādīts, kuras tieši organizācijas izdotie unificētie noteikumi ir domāti.

Google vaicājumam uz šo vārdu kombināciju piedāvā virkni dokumentu, kuri katrs ir citādāks. Neviens no tiem nav latviešu valodā, līdz ar ko šis arguments faktiski nav pārbaudāms.

Kā atpazīt sporta veida federāciju?

Vispārīgi Latvijā sporta federācijas atzīst LSFP, kā to pareizi norāda pasākuma organizators, vienlaikus referējot uz biedrību “Latvijas MMA federācija”, kura nav izpelnījusies LSFP labvēlību.

Vēl Latvijā ir biedrība “”FEDERĀCIJA MMA LATVIJA” un “LATVIAN ORIENTAL AND MMA FEDERATION”, kuras arī nav LSFP atzītas, bet kuru statusu organizators nav apspriedis.

Šo visu 3 nosaukto nevalstisko organizāciju darbība ir saistoša tās biedriem un dalībniekiem (organizatori mazliet neprecīzi norāda, ka šādas federācijas darbība nevienam nav saistoša). Taisnība ir tajā, ka Sporta likums neparedz nevienam saņemt šīs biedrības labvēlību.

Tikai vārdu ietveršana organizācijas nosaukumā nepiešķir tai nekādas pilnvaras rīkoties valsts vārdā. Vārda “federācija” iekļaušana nosaukumā juridiski nenes nekādu nozīmi.

Ko tad darīt sporta veidu “savienībām”?

Daudzām atzītajām federācijām nosaukumā ir vārds “savienība”.

Tikai tāpēc vien, ka nosaukumā tās nav sevi pieskaitījušas federācijām, tās nezaudē savas kvalitātes, ja tām ir derīgs LSFP lēmums.

Nepilngadīgo cīņas ir atļautas vai aizliegtas?

Viens no konkrētā notikuma centrālajiem jautājumiem, protams, saistīts ar nepilngadīgo cīkstoņu dalību pasākumā

Nepastāvot atzītai sporta veida federācijai un valsts līmeņa vai starptautiskiem noteikumiem, ir jāvadās no Civillikuma (un, iespējams, Krimināllikuma).

Organizatori ir noslēguši līgumus un uzskata, ka savu atbildību ir norobežojuši, paužot: “ar visiem sportistiem ir noslēgti līgumi, kur sportistiem ir izskaidroti potenciālie riski, kas saistīti ar dalību MMA sporta veida sacensībām. Sportisti ar līgumu parakstās, ka tiem ir zināmi riski un tie paši uzņemas atbildību. Nepilngadīgu sportistu gadījumā šāds līgums ir noslēgts ar sportista vecākiem, kas piekrituši sportista dalībai pasākumā. Ņemot vērā, ka sportists paudis gribu un izteicis vēlmi dalībai pasākumā, bet sportista vecāks devis tam rakstisku piekrišanu, neredzam nekādus juridiskus šķēršļus sportista dalībai.

Civillikums tik tiešām pieļauj līgumu slēgšanas brīvību, un taisnība ir organizatoriem. Tā kā organizatori nav publicējuši konkrētu līguma tekstu, tiek atstāta vieta interpretācijai un variācijām.

Organizatoru civilās atbildības ierobežojumu pieļaujamība

Nezinot konkrēto līgumu saturu, ir grūti piekrist vai atspēkot šādu apgalvojumu. Tomēr ir iespējams piebilst, ka līgumiski nav iespējams norobežoties no atsevišķiem atbildības veidiem:

  • Latvijas Republikas Civillikums, lai gan ir ļoti fleksibls, nepieļauj ar līgumu izslēgt noteiktus atbildības veidus: Vienošanās par to, lai ar ļaunā nolūkā izdarītu darbību nodarīts zaudējums nebūtu jāatlīdzina, nav spēkā. Bet var atteikties no prasījuma par jau izdarītu ļaunprātīgu darbību, kad aizskartais pietiekoši zina tiklab savu prasību, kā arī tās pamatu. / Zaudējumu atlīdzības un citu civīltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam.

Šis ir viens no populārākajiem un visvairāk izplatītajiem mītiem, ka ar līgumu var izslēgt visu un jebkuru atbildību.

Diemžēl – nē.

Minētie Civillikuma noteikumi šādu vienošanos padara par spēkā neesošu.

Organizatoru iespējamā kriminālā atbildība

Lai kādus līgumus nebūtu slēguši organizatori, caur līgumslēdzēju vienošanos nav iespējams atcelt Krimināllikuma noteikumus.

Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par “sabiedrisko pasākumu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu”. Policijas izmeklēšana (bet ne īsti resoriskā pārbaude) varētu palīdzēt noskaidrot, vai tiešām ir bijusi pārkāpta šī kārtība, un kādas tad īsti tam ir bijušas sekas.

Šeit ir svarīgi nodalīt, ka pasākuma organizēšana un cīkstoņu starpā notikušais kontakts ir vērtējams, pirms organizators var pilnībā norobežoties no kaitējuma, ko sportisti savā starpā nodara.

Otrs iespējamais kriminālās atbildības veids šeit varētu būt “tīšs smags miesas bojājums”.

Vai par to būtu jāatbild pasākuma organizatoriem, vai tam otram sportistam (viņa vecākiem) – protams, diskutējams un vērtējams jautājums.

Kā zināms, arī UFC saskaras ar to, ka nereti noslēgtie līgumi nav pietiekami, lai pilnībā pasargātu šo organizāciju.

Pretinieka civilā vai kriminālā atbildība

Sporta ziņās parasti nerunā par to, ka pēc atsevišķiem incidentiem uz laukuma jautājums nebeidzas ar tiesneša aizrādījumu vai noraidījumu un kādu diskvalifikāciju no federācijas.

Nereti smagākie gadījumi tiek risināti juristu kabinetos, vai pat tiesā.

Arī futbolā, kura noteikumi ir slīpēti un pārstrādāti gadu desmitiem, kur tiesneši nemitīgi paaugstina kvalifikāciju, gadās pa kādam pārkāpējam – Luiss Suaress ar saviem slavenajiem pretinieku košanas gadījumiem, vai apzināti citu smagu traumu radīšana ar neatļautiem paņēmieniem.

Vainīgie futbolisti var tikt saukti pie atbildības gan civilā, gan kriminālā kārtībā. Tāpat arī MMA, kā norādīts pašā sākumā – kaut kādi noteikumi jau tur pastāv, un neraugoties uz sporta veidam piemītošo raksturu un asinsizliešanu, arī tur var būt gadījumi, kad cīkstonis nevar tikt atbrīvots no civilās un/vai kriminālās atbildības.

Lai gan situācijas nav identiskas, bet ir pieminēšanas vērts, ka Īrijas cīkstonis Konors Makgregors savulaik nokļuva nepatikšanās ar Ņujorkas prokuroru par savu ekstravaganto uzvedību UFC pasākuma laikā, kad savainoja citu UFC atlētu.

Totalizatora reklāma pasākumā

Argumentējot atsevišķu azartspēļu reklāmas izvieto]sanu savā pasākumā, organizatori ir argumentējuši ar analoģiju, ka “visi tā dara un viņiem ir ok” (Šāda prakse sportā ir normāla un plaši izplatīta, bet šoreiz tieši mūsu organizācija ir kļuvusi par “slikto piemēru”.).

Acīmredzot sociālo tīklu komentāru autori, kas uzbruka organizatoriem, šeit saskata morāla un ētiska rakstura problēmas. Tomēr faktiski problēma ir vēl kādā citā apstākļi, un tas ir vairāk juridisks pārkāpums.

Kā minimums, ir ticis pieļauts reklamēšanas normatīvo aktu pārkāpums.

Organizatori uzsver, ka cīņas norises vietā nav bijusi totalizatoru likmju pieņemšanas vieta.

Azartspēļu un izložu likums noteic: Azartspēļu un interaktīvo azartspēļu organizēšanas vietņu reklāma ir aizliegta ārpus azartspēļu organizēšanas vietām. Azartspēļu organizēšanas vietās atļauts norādīt tikai azartspēļu vietas nosaukumu un azartspēļu organizētāja reģistrētu preču zīmi.

Gan Sporta Avīzē, gan Jurista Vārdā jau bijušas publikācijas par šo totalizatoru reklāmas aizliegumu un šo aizliegumu reālās kontroles neesamību Latvijā. Protams, ka nebūtu korekti izcelt vienu neliela un vienreizēja pasākuma organizatoru, pretstatā miljonāru federācijām, kuras pat sezonas garumā notiekošo čempionātu nosaukumos reklamē to, ko likums it kā neatļauj.