Jaunajā “Sporta likuma” projektā ir paredzēta sportista definīcija.
Ko no tās paņemt?
Kas Latvijas sportā ir “sportists”
sportists:
a) persona, kas nodarbojas ar sportu un piedalās sporta sacensībās, tai skaitā parasportists;
b) profesionāls sportists — fiziskā persona, kas uz līguma pamata un par atlīdzību gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās;
Vai ir arī “amatieru” sportists?
Likums nedefinē sportistu “amatieri”.
Likums arī neskaidro [papildus (a) līguma un (b) atlīdzības kritērijam] kas īsti ir “profesionāls” sportists.
Likums nesniedz atbildes par situācijām, kad amatierim kompensē kaut kādus izdevumus – situācija, ko starptautiskās federācijas regulē dažādi, un pieļauj maksājumu veikšanu, bet nepadarot automātiski par “profesionāli”.
Esošajā likumā definīcija ir šāda:
sportists — fiziskā persona, kas nodarbojas ar sportu un piedalās sporta sacensībās
Trešās personas sportā
Ārpus likuma tiešā teksta regulējuma ir arī “Samoilova situācijas”, kad sportista nopelnītās un tam izmaksājamās atlīdzības faktiski tiek formētas kā cita veida naudas plūsma trešajām personām. Praksē būs atbildams jautājums: vai pēc jaunā likuma ieceres šādi sportisti vairs nav “profesionālie”? Vai tam būtu kādas reālas sekas?
Pasaules sportā par šo daudz runā un vērtē, kā attiekties pret trešo personu iesaisti sportā – cik tas ir ētiski un cilvēciski. Kā zināms no sabiedrisko mediju publikācijām (pimēram https://www.lsm.lv/raksts/sports/sporta-politika/16.12.2024-ienemumu-dienests-atkartoti-parbaudis-samoilova-amatpersonas-deklaraciju.a580459/), tad jaunā Sporta likuma sagatavošanas laikā izvērsās diskusija ap likumprojekta sagatavošanās institūcijā strādājošā ierēdņa A.Samoilova paša gaitām “profesionālajā” sportā.
Neiedziļinoties situācijas pareizībā vai absurdumā, izejas punkts ir “atlīdzības” kritērijs, un politiskais jautājums par to, kā attiekties pret situācijām, kad sportists savas tiesības uz naudas balvām dažādos veidos ir atdevis, pārdevis, nodevis, cedējis, ieķīlājis, utt. par labu trešajām personām?
Pirms divdesmit gadiem šī tēma bija īpaši populāra, piemēram, Krievijas futbolā – valsts to nekādi neregulēja, bet starptautiski šāda prakse tika uzskatīta par nepareizu un sportistus savā veidā pat paverdzinošu, arī pretēju cilvēka-sportista cieņai.
Jaunajā Sporta likuma projektā šis jautājums paliek bez atbildes – bet vai vajadzētu? Kāpēc Latvijas sportistiem neļaut šādu praksi? Ja konkrētos sporta veidos tas būtu aizliegts, tad lai sportisti paši seko sava sporta veida starptautiskajiem dokumentiem!
