FIFA transfēru sistēma pirmo reizi kopš Bosmana lietas nonākusi Eiropas Savienības Tiesā. Varētu teikt, ka atkal – šoreiz EST lielā mērā apstiprināja pretenzijas pret esošo futbolistu pāreju sistēmu. FIFA noteikumi neatbilst ES normām.
Kas sagaida futbola transfēru sistēmu?
EST Ģenerāladvokāts šī gada pavasarī rakstīja:
1) LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā noteikumi, kurus pieņēmusi apvienība, kas ir atbildīga par futbola sacensību rīkošanu pasaules līmenī, kurus īstenojusi gan šī apvienība, gan tās biedres – nacionālās futbola apvienības, atbilstoši kuriem spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla, un kas paredz, ka apvienība, pie kuras pieder spēlētāja bijušais klubs, ir tiesīga neizsniegt starptautisko transfēra sertifikātu, kas vajadzīgs, lai spēlētājs varētu tikt nodarbināts jaunajā klubā, pastāvot strīdam starp šo bijušo klubu un spēlētāju, ja tiek konstatēts, pirmkārt, ka šie uzņēmumu apvienību lēmumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un, otrkārt, ka to mērķis vai sekas ir ierobežot konkurenci starp profesionāliem futbola klubiem, ja vien otrajā minētajā gadījumā ar pārliecinošiem argumentiem un pierādījumiem netiek pierādīts, ka abi šie lēmumi ir pamatoti ar viena vai vairāku leģitīmu un šim nolūkam absolūti nepieciešamu mērķu sasniegšanu.
2) 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu noteikumu piemērošanu, kurus pieņēmusi apvienība, kas ir atbildīga par futbola sacensību rīkošanu pasaules līmenī, kurus ir īstenojusi gan šī apvienība, gan tās biedres – nacionālās futbola apvienības un kas paredz, ka
– spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla, ja vien nav iespējams pierādīt, ka ir faktiski iespējams saprātīgā termiņā nepiemērot šo principu, konstatējot, ka jaunais klubs nav bijis saistīts ar spēlētāja līguma priekšlaicīgo un nepamatoto izbeigšanu;
– apvienība, pie kuras pieder spēlētāja bijušais klubs, ir tiesīga neizsniegt starptautisko transfēra sertifikātu, kas vajadzīgs, lai spēlētājs varētu tikt nodarbināts jaunajā klubā, pastāvot strīdam starp šo bijušo klubu un spēlētāju, ja vien nav iespējams pierādīt, ka var veikt efektīvus, reālus un ātrus pagaidu pasākumus situācijā, kad tiek tikai apgalvots, ka spēlētājs nav ievērojis sava līguma nosacījumus un ka klubs bija spiests izbeigt līgumu tādēļ, ka spēlētājs, iespējams, nav izpildījis savas līgumsaistības.
Lēmuma praktiskā nozīme
Ko FIFA noteikumi nozīmē praksē? Ja futbolists ir ticis “nopirkts” (pirmais klubs kā pārdevējs), un ir izgājis no jaunā līguma ar klubu bez laba iemesla (ar otro klubu kā pircēju) un pievienojies jau nākamajam (trešajam) klubam, tad šis pēdējais klubs un pats futbolists varētu būt atbildīgi par transfēra maksas kompensēšanu otrajam klubam.
FIFA strīdu izšķiršanas prakse ir tāda, ka šādi konflikti nereti tikuši risināti ar lielu laika nobīdi un transfēra logu princips faktiski izslēdz futbolistus no aprites uz pusgadu, gadu, citreiz arī var gadīties ilgāk.
Ģenerāladvokāts rekomendēja tiesai atzīt šādu sistēmu par pretlikumīgu ES līmenī. Ar ļoti šauru izņēmuma iespējamību, kad tā varbūt tomēr varētu atļaut turpināt.
Dzīves piemērs: Lasana Diara
Saskaņā ar ārvalstu mediju ziņām, Charleroi klubs izvēlējās neriskēt ar 10-20 miljoniem eiro, parakstot darba līgumu ar Lasanu Diara. Saskaņā ar FIFA izveidoto praksi, iespējamās strīdu situācijās pēc viena tiesneša ieskatiem tiek izskatītas “neatkarīgā juridiskā procesā, uz FIFA reglamentu pamata”.
Konkrētāk izvēršot šo piemēru, futbolists pārgājis no kluba A (Anzhi) uz klubu B (Lokomotiv) par transfēra maksu 20 miljoni eiro. Noslēgts 4 gadu līgums. Bet futbolists, saskatot pārkāpumus kluba darbībā, neierodas treniņā, it kā neuzteic (vai neizdara to rakstiski?) līgumu un klubu pamet pirms šī 4 gadu termiņa. Futbolists vēl ir pieprasīts darba tirgū un piesaista interesi no kluba C (Charleroi). Taču FIFA prakse ir tāda, ka klubs B, ja nepiekrīt viņa uzteikumam, var jebkurā laikā vērsties pie FIFA un prasīt sodīt futbolistu (un klubu C, ja perspektīvais darījums realizētos) – piedzīt transfēra maksu, ko B iztērējis par labu A un papildus tam arī viņu diskvalificēt.
Jebkurā citā nozarē tas būtu dīvaini, ka divu klubu naudas darījumos (kā zināms, nereti transfēru maksas ir uzpūstas) no futbolista kā darbinieka prasa pārmērīgas summas, jo klubs B izvēlējās patērēties. Tāpat būtu dīvaini, ja šāds strīds var tik ilgi vilkties, ka darbinieks pēc X datuma (attiecīgās federācijas transfēra logs) ilgstoši vairs nevar dabūt darbu.
Atšķirībā no parastiem darbiniekiem, futbolistiem par šādu izslēgšanu no aprites faktiski nav iespēju saņemt nekādu saprātīgu pabalstu.
FIFA neņem vērā nacionālos likumus par darbinieku aizsardzību – valda tikai futbola likumi.
Vai FIFA sistēma bija godīga pret futbolistiem, ja tik ilgi varēja pastāvēt neapstrīdēta, kāda tā būs nākotnē?
Atbildēt