Juridiskās konsultācijas sportā

SportsLaw.lv

Starta iela 2, Rīga

+371 22525686

birojs@sportslaw.lv

Kategorija: Sporta tiesības

Latvijas nacionālās sporta tiesības, Eiropas Savienības reģionālās sporta tiesības un globālās sporta tiesības visā pasaulē.

  • Vai pēc FIFA noteikumiem varētu krist arī nacionālie reglamenti?

    Vai pēc FIFA noteikumiem varētu krist arī nacionālie reglamenti?

    Pēc EST sprieduma un diskusijas “Diaras lietas” kontekstā, nākamie rindā varētu būt nacionālie futbola reglamenti.

    Lai saprastu risku vietējā mēroga noteikumiem, vispirms ieskatīsimies ES likumos un salīdzināsim tos ar Latvijas nacionālā reglamenta īpatnībām.

    Kuram tieši ES noteikumam neatbilst FIFA transfēru reglaments?

    FIFA “Spēlētāju statusa un pāreju” reglamenta 17.punkts atzīts par neatbilstošu Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD“) 45. un 101.pantam. Ko paredz šie ES noteikumi?

    LESD 45.pants paredz, ka darbiniekiem ir tiesības brīvi pārvietoties starp ES valstīm. FIFA noteikumi būtiski bremzēja šī noteikuma efektivitāti īstajā dzīvē. Latvijas likumos, saprotams, šāds analogs noteikums nav, jo tiesības strādāt citā pilsētā vai reģionā ir pārāk pašsaprotamas. Būtu absudri, ja likumā būtu jāraksta, piemēram, ka jaunietis no Valkas var spēlēt Kandavas klubā. Var, un par to nav jautājumu.

    LESD 101. pants paredz, ka ES ietvaros jābūt godīgai konkurencei. FIFA noteikumi bloķēja reālu iespēju klubu starpā sacensties par futbolistiem, jo FIFA ieviestā sistēma mākslīgi bremzēja šo procesu. Par šo noteikumu Latvijas likumos var meklēt analogus.

    LESD IV SADAĻA: PERSONU, PAKALPOJUMU UN KAPITĀLA BRĪVA APRITE

    1. NODAĻA: DARBA ŅĒMĒJI

    45. pants

    (bijušais EKL 39. pants)

    1.   Savienībā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

    2.   Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

    3.   Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem:

    a)tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;
    b)tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā;
    c)tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību;
    d)tiesības palikt kādā dalībvalstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās, atbilstīgi nosacījumiem, kas ietverti regulās, kuras izstrādās Komisija.

    (..)

    LESD VII SADAĻA: KOPĪGI NOTEIKUMI PAR KONKURENCI, NODOKĻIEM UN TIESĪBU AKTU TUVINĀŠANU

    1. NODAĻA: KONKURENCES NOTEIKUMI

    1. IEDAĻA: NOTEIKUMI, KAS ATTIECAS UZ UZŅĒMUMIEM

    101. pants

    (bijušais EKL 81. pants)

    1.   Turpmāk norādītais ir aizliegts kā nesaderīgs ar iekšējo tirgu: visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, un jo īpaši darbības, ar kurām:

    a)tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus;
    b)ierobežo vai kontrolē ražošanu, tirgus, tehnikas attīstību vai investīcijas;
    c)sadala tirgus vai piegādes avotus;
    d)līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem piemēro atšķirīgus nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;
    e)slēdzot līgumus, prasa, lai otra puse uzņemtos papildu saistības, kuras pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līguma priekšmetu.

    2.   Visi nolīgumi vai lēmumi, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu, automātiski nav spēkā.

    3.   Šā panta 1. punktu tomēr var atzīt par nepiemērojamu:

    jebkuram starp uzņēmumiem noslēgtam nolīgumam vai nolīgumu kategorijai;
    jebkuram uzņēmumu apvienības pieņemtam lēmumam vai lēmumu kategorijai;
    jebkādai saskaņotai darbībai vai darbību kategorijai,

    kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, un kas:

    a)neuzspiež attiecīgiem uzņēmumiem ierobežojumus, kuri nav obligāti vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus;
    b)neļauj šādiem uzņēmumiem likvidēt konkurenci attiecībā uz šo ražojumu būtisku daļu.

    Latvijas konkurences tiesības

    Latvijā ir spēkā Konkurences likums. Šī likuma vispārīgo uzraudzību veic Konkurences padome, taču arī neapmierinātie sportisti var vērsties ar tiešu prasību savu tiesību aizsardzībā.

    Likuma III nodaļa raksturo konkurenci ierobežojošas darbības, kuras ir aizliegtas:

    11.pants. Aizliegtas vienošanās un par spēkā esošām atzītas vienošanās

    Ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā, to skaitā vienošanās par:

    1) tiešu vai netiešu cenu vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem;

    2) ražošanas vai realizācijas apjomu, tirgu, tehniskās attīstības vai investīciju ierobežošanu vai kontroli;

    3) tirgu sadali, ņemot vērā teritoriju, pircējus, piegādātājus vai citus nosacījumus;

    4) noteikumiem, kuri darījumu slēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu ar trešo personu padara atkarīgu no tā, vai šī trešā persona uzņemas saistības, kuru komerciālais lietojums neattiecas uz konkrēto darījumu;

    5) piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkursos vai izsolēs vai par šīs darbības (bezdarbības) noteikumiem, izņemot gadījumus, kad konkurenti publiski darījuši zināmu kopīgu piedāvājumu un šā piedāvājuma mērķis nav kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci;

    6) nevienādu noteikumu piemērošanu ekvivalentos darījumos ar trešajām personām, radot tām konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus;

    7) darbībām (bezdarbību), kuru dēļ cits tirgus dalībnieks ir spiests atstāt kādu konkrēto tirgu vai tiek apgrūtināta potenciāla tirgus dalībnieka iekļūšana kādā konkrētajā tirgū.

    Konkurences padomes viedoklis līdzīgā jautājumā

    KP ir rakstījusi:

    Novērojams ir apstāklis, ka “no-poach” vienošanās pastāv sevišķi slēgtās nozarēs, kur darbinieki ir speciālisti kādā nozarē vai ir apveltīti ar īpašiem talantiem, un ir ļoti ierobežots skaits šādu darbinieku konkrētajā tirgū. Piemēram, tehnoloģiju nozarē, veselības aprūpes nozarē u.c. profesionālo pakalpojumu nozarēs. “No-poach” vienošanās nereti tiek panāktas nozaru asociāciju ietvaros, kur konkurenti visas nozares līmenī savstarpēji vienojas nepieņemt darbā viens otra darbiniekus un noteikt darbinieku algu līmeni. Nereti “no-poach” vienošanās tiek pieņemtas kā “džentelmeņu vienošanās”, t.i. ļoti neformāli nozares pārstāvjiem savstarpēji vienojoties, ka neņems darbā viens otra darbiniekus – īpaši mazos tirgos ar šauru konkurentu loku, kas ir savstarpēji pazīstams.

    KP raksts par no-poach tēmu.

    Lai gan KP nemin profesionālos / pusamatieru / amatieru sportistus, tomēr uzskatāms, kā arī uz šo šauro nozari attiecas likuma regulējums. Labs basketbolists, piemēram, nevar ātri kļūt par labu hokejistu vai futbolistu, u.tml.

    Situācija ar konkurences tiesībām Latvijas sportā

    Atbilde uz virsrakstā zudoto jautājumu ir: jā, bet mazākā daļā nekā EST lietā par Diaras situāciju un starptautiskajiem transfēriem (dabīgi, nacionālie reglamenti attiecas uz iekšzemes pārejām, bet FIFA reglamentā starptautiskās pārejas).

    Vai Latvijā kādai federācijai ir līdzīgi reglamenti kā FIFA, kas varētun būt pretēji Konkurences likumam?

  • FIFA reakcija uz Diaras lietu: pārskatīs reglamentu

    FIFA reakcija uz Diaras lietu: pārskatīs reglamentu

    FIFA izziņojusi, ka sekojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumam Diaras lietā, aicinās savas ieinteresētās puses piedalīties futbolistu transfēru kārtības pārskatīšanā. Mēneša sākumā EST publicēja spriedumu lietā, kur vērtēja FIFA transfēru reglamenta atbilstību ES likumiem un atzina FIFA izveidoto un reglamentēto par nesaderīgu ar ES pamatvērtībām vairākos aspektos.

    FIFA nesteidzas neko mainīt

    Publicējot savu atbildi uz EST spriedumu, FIFA vispirms uzsver to, ka pirms jebkādām izmaiņām 1) konsultēsies ar sev svarīgajiem nozares dalībniekiem (“steikholderiem”), un 2) ka virknē citu aspektu neplāno neko mainīt.

    FIFA galvenais jurists savā kopsavilkumā par FIFA redzējumu uz EST spriedumu cita starpā atsaucas uz 2001.gadā notikušajām sarunām starp viņa pārstāvēto organizāciju un Eiropas Komisiju, netieši paužot aizvainojumu par to, ka pirms 20 gadiem runātais izrādījies nederīgs arguments EST priekšā. Vienlaikus jurists uzsver, ka ESt spriedums ir labs dzinulis uzsākt FIFA prezidenta 2016.gadā deklarēto vēlmi modernizēt juridisko regulējumu futbola birokrātijā.

    Kāpēc vajag mainīt?

    Pasaules futbolā pastāvējusī nesamērība, ka futbolistu atalgojums un iespējamā transfēra maksa jeb līguma izpirkuma cena ir liela problēma, jau sen visiem it kā bija zināms. Taču nevienam to vēl nebija izdevies novest līdz juridiski augsta līmeņa risinājumam, kā tas notika Diaras lietā.

    EST lietā neapstrīdēja, ka FIFA reglaments ir vajadzīgs, lai veidotu iespējami līdzīgu futbola transfēru sistēmu visā pasaulē. Apstrīdēta tika sadaļa un prakse, kuras ietvaros futbolisti un nesaistīti klubi varēja tikt padarīti atbildīgi par tādu izmaksu segšanu, kas pēc godīguma, taisnīguma un veselā saprāta, nebūtu jāsedz kādam no tiem. Tas ir, FIFA savu cēlo mērķu sasniegšanā pieļāva netaisnīgas situācijas nestandarta situācijās (citiem vārdiem sakot, atzīstams mērķis tomēr nevar attaisnot jebkurus līdzekļus).

    Ko FIFA nemainīs

    Plānots saglabāt vairumu no visiem pārējiem noteikumiem, kuri EST lietā netika vērtēti (tāpēc netika atzīti par prettiesiskiem).

    Piemēram, vēl aizvien futbolisti ar derīgiem un neapstrīdētiem kontraktiem nedrīkstēs brīvi staigāt starp klubiem. Vēl aizvien transfēri un līguma uzteikuma jākārto juridiski korektā ceļā. Jaunais regulējums varētu attiekties vien uz šauri definētām situācijām, kad pastāv domstarpības starp spēlētāju un klubu, kad viņš vēlas klubu pamest (vai to jau ir izdarījis) un meklē vai jau ir atradis savu nākamo nodarbinātības vietu.

    Šobrīd grūti prognozēt, vai FIFA revīziju rezultātā tiks veikta futbolistu alg un transfēra (izpirkuma) maksu salāgošana. Ar to saprotot situācijas, kad futbolista līgumā noteiktā cena ir nesamērīgi liela pret algu. Latvijas kontekstā ar to varētu saprast gadījumus, piemēram, kad ar algu EUR 1500 vai EUR 2000 vienlaikus noteiktā izpirkuma cena ir 2 miljonu apmērā.

  • Secinājumi no EST lietas par FIFA transfēru reglamentu

    Secinājumi no EST lietas par FIFA transfēru reglamentu

    Diaras lietu jau steidz pielīdzināt Bosmana lietai, kura toreiz apstiprināja vidējam darbiniekam absolūti pašsaprotamu lietu – drīkst meklēt jaunu darbu, kad vecais līgums ir beidzies (un vecais darba devējs nevar izdomāt iemeslus, kāpēc darbiniekam nevajag strādāt citur, arī ja pats negrib ne turpināt nodrbināt, ne maskāt algu vai nekonkurēšanas kompensāciju). Diaras lietā EST apstiprināja, ka jau sen gaisā virmojusī sajūta, ka FIFA transfēru reglamenti pārāk aizsargā klubus uz spēlētāju rēķina, ir arī juridiska problēma.

    Sporta tiesībās vēl tikai prognozē Diaras lietas iespējamo nozīmi praksē, taču vismaz uz papīra ir skaidrs:

    1️⃣

    FIFA noteikumi pārkāpj Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45. un 101.pantu – tas ir liels pārkāpums

    Brīva pārvietošanās un brīva konkurence ir fundamentālas ES tiesības

    Vienkāršiem vārdiem – likumu hierarhijā LESD ir virs Satversmes un visu citu ES valstu konstitūcijām (ar atsevišķiem izņēmumiem un atrunām). LESD paredz arī futbolistu brīvu pārvietošanos ES ietvaros, taču FIFA to nenodrošina.

    Diaras gadījumā strīda esamība ar Maskavas Lokomotiv bloķēja iespēju droši pievienoties citam klubam – tik būtiskā apmērā, ka nozīmīgi bremzēja arī viņa karjeru.

    Noteikums par kluba un spēlētāja solidāro atbildību pret futbolista kādreizējo klubu arī faktiski bloķē futbolista brīvas pārvietošanās iespējas. Naudas riski būtiski bremzē potenciālos interesentus, teju neviens klubs negrib sev spēlētāju ar liekiem izdevumiem.

    Pat neraugoties uz visiem ES izņēmumiem par labu sportam kā “īpašai” nozarei, šis EST ieskatā ir nepieņemami.

    2️⃣

    Kluba vainas prezumpcija FIFA noteikumos arī ir nepareiza

    Solidārā atbildība un jaunā kluba vainas prezumpcija ir pretējas ES pamatpīlāriem

    FIFA izveidotajā sistēmā klubs, kas vienojas ar strīda situācijā esošu spēlētāju, pat ja nav bijis tur pat tuvumā iepriekšējā līguma izbeigšanai, tiek uzskatīts par vainīgu iepriekšējā kluba piemānīšanā. Šādas atbildības uzvelšana jaunajam klubam ir pārspīlēta un pretēja LESD.

    Futbolā nereti ir gadījumi, kad aģentu ietekmē vai pēc labākiem piedāvājumiem no citiem klubiem, futbolisti bezatbildīgi pamet esošās saistības. Taču FIFA šo noteikumu izpleta tik tālu, ka tas jau sāka apkarot ari godīgos klubus.

    3️⃣

    Starptautiskā pāreju sertifikāta atteikuma iemesli ir pārmērīgi par sliktu futbolistiem

    FIFA izveidotajā sistēmā katrs spēlētājs ir nosacīti čipots ar International Transfer Certificate (“ITC”)

    Futbolisti ir piesaistīti ITC jeb Starptautiskajam pāreju sertifikātam.

    ITC ir obligāts, lai futbolisti varētu mainīt klubus starpvalstu līmenī, tie nodrošina futbolistu absolūtu paklausību klubiem. FIFA noteikumi veidoti tādējādi, ka klubs var bloķēt ITC jebkura strīda gadījumā. Tātad var neļaut futbolistam atrast jaunu darbu.

    Šāda stingra kārtība palīdz cīnīties pret bezatbildīgajiem futbolistiem, taču atkal – pārāk plaši izstiepta pret godīgajiem, un trāpa pat tiem, kas neveiksmīgi ir noslēguši ilgtermiņa līgumu ar nestabilu un finansiāli norietošu klubu.

  • EST virzība arī jauno basketbolistu atlīdzības (Bertānu) lietā

    EST virzība arī jauno basketbolistu atlīdzības (Bertānu) lietā

    Teju gadu pēc informācijas, ka basketbolista un viņa vecāku strīdā ar aģentūru/akadēmiju lieta nonākusi Eiropas Savienības Tiesā, ir publiskoti EST ģenerāladvokāta secinājumi. Izskatās, ka argumentam par jaunā talanta atbilstību “patērētāja” statusam ir arvien vairāk argumentu.

    Kādas perspektīvas lietā prognozē sportiskajai ģimenei?

    Lai arī jaunais basketbolists atbilst statusam “patērētājs”, ģenerāladvokāts sašķoba cerīgo lietu ar tēzi, ka līgumā tomēr bija pavisam skaidri uzrakstīts: būs jāatdod desmit procenti! Nobeigumā gan tiek paskaidrots, ka pierādīšanas slieksnis gramatiski skaidri pateiktajai domai ir krietni augsts – aģentūras/akadēmijas pakalpojums (un tā izptatne, apraksts) nedrīkst būt pārāk gaisīgs.

    Galvenais secinājums

    Ģenerāladvokāts A. Rantos raksta: līguma noteikums, kurā jaunam sportistam
    paredzēts pienākums maksāt daļu no saviem ienākumiem, ja viņš kļūst
    par profesionālu sportistu, var būt negodīgs, ja tiek pierādīts, ka ar to tiek
    radīta ievērojama nelīdzsvarotība no līguma izrietošajās tiesībās un
    pienākumos.

    Lai izprastu šo galveni secinājumu, jāielūkojas argumentācijā soli pa solim: kas ir jāņem vērā?

    Aizsardzība pret negodīgajiem

    Vadošais secinājums lietā ir tāds, ka līgums, kas noslēgts starp jaunu sportistu un uzņēmumu, kurš viņam palīdz attīstīt sporta karjeru, principā ietilpst direktīvas par patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem piemērošanas jomā.

    No jaunieša par pieaugušo

    2009. gadā jauns nepilngadīgs sportists, kuru pārstāvēja viņa vecāki, noslēdza līgumu ar Latvijas uzņēmumu, kurš sportistiem piedāvā pakalpojumu kopumu to profesionālo spēju un karjeras attīstībai. Šī līguma mērķis bija nodrošināt šim jaunajam sportistam veiksmīgu profesionāla sportista karjeru basketbolā. Minētajā līgumā, kas tika noslēgts uz 15 gadiem, bija paredzēti dažādi pakalpojumi, piemēram, treniņi speciālistu uzraudzībā un sporta medicīnas pakalpojumi, psihologa pakalpojumi, kā arī atbalsts mārketinga, juridisko pakalpojumu un grāmatvedības jomās. Jaunais sportists par to apņēmās – gadījumā, ja viņš kļūtu par profesionālu sportistu, – maksāt šim uzņēmumam atlīdzību 10 % apmērā no visiem neto ienākumiem par attiecīgā sporta veida spēlēšanu, kā arī reklāmas, mārketinga un mediju pasākumiem, kas gūti šī līguma darbības laikā, ja šie ienākumi būtu vismaz 1500 EUR mēnesī.

    Ņemot vērā, ka jaunā sportista, kurš nu jau ir kļuvis par profesionālu basketbolistu, ienākumi no līgumiem ar sporta klubiem kopsummā ir sasnieguši vairāk nekā 16 miljonus EUR, viņam esot jāsamaksā minētajam uzņēmumam 10 % no šīs summas, proti, vairāk nekā 1,6 miljoni EUR

    Strīda esence: šoreiz sports nemaz nav TIK īpašs

    Latvijas tiesas ir argumentējušas, ka Direktīva par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ir piemērojama strīdīgajam līgumam. Pēc aģentūras/akadēmijas sūdzības, jautājumu uz pārbaudi Eiropas Savienības Tiesā nosūtīja Latvijas Augstākā tiesa. Strīda esence paplašināta līdz tam, ka ir jānoskaidro iespējami negodīgā līguma apmērs – ja tas tā ir – cik lielā mērā šāds noteikums ir pretrunā patērētāju aizsardzības direktīvai.

    Ģenerāladvokāts Atanasijs Rants secinājumos uzskata, ka

    • šāda veida līgums principā ietilpst direktīvas piemērošanas jomā
    • šāds līguma noteikums var būt negodīgs
    • direktīvu var piemērot visās saimnieciskās darbības nozarēs un principā visa veida preču iegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumu veidiem, kas noslēgti starp komersantu un patērētāju.

    Papildinot argumentāciju, ģenerāladvokāts arī īpaši uzsver, ka arī ar sporta nozari saistītie pakalpojumi nav izņēmums.

    Strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī jaunais sportists vēl nebija sācis savu profesionālo karjeru un līdz ar to darbojās kā “patērētājs”, kurš objektīvi gan tehnisko zināšanu, gan iespēju risināt sarunas ziņā atradās vājākā pozīcijā, salīdzinot ar uzņēmumu.

    Šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka vēlāk šis jaunais sportists kļuva par profesionālu sportistu, jo noteikuma negodīgums tiek novērtēts līguma slēgšanas brīdī. Proti, tieši šajā brīdī, kas sakrīt ar iespējamu nelabvēlīgu pozīciju, salīdzinot ar komersantu, līgums patērētājam var radīt (tostarp ilgtermiņa) nelabvēlīgas sekas.

    Ko vēl jāpārbauda Latvijas tiesai

    Vērtējumā valsts tiesai īpaši jāpārbauda, vai līguma noteikums atbilst pārskatāmības prasībai, proti:

    • ka tas bija formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā,
    • lai radītu patērētājam iespēju, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt ekonomiskās sekas, kādas viņam no tā izriet.

    Desmit procenti!

    Ģenerāladvokāta ieskatā šajā lietā principā bija skaidri definēts līguma noteikums attiecībā uz maksājamās atlīdzības aprēķināšanas metodi.

    Tomēr Latvijas tiesai jāizvērtē arī tas, vai komersanta sniegtā informācija ļāva jaunajam sportistam pieņemt lēmumu piesardzīgi.

    Nav pietiekami, ka līgumā ir ierakstīti kaut kādi procenti un gadi. Precīzāk, ir jāskatās – vai viņš varēja novērtēt uzņēmuma sniegto pakalpojumu vērtību kopumā, salīdzinot ar tam eventuāli izmaksājamo atlīdzību.

    No kā, kad un kāpēc kaut kādi 10%?

    Ģenerāladvokāts atgādina, ka līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja tas rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

    Šajā ziņā Latvijas tiesai īpaši jāpārbauda, vai pastāv tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu vienošanās, lai novērtētu, vai ar šo līgumu jaunajam sportistam tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzēto. Šādu tiesību aktu neesamības gadījumā šai tiesai jāatsaucas uz tirgus praksi saistībā ar atlīdzību par attiecīgajiem pakalpojumiem sporta jomā un, precīzāk, uz to, vai pastāv saikne starp uzņēmuma sniegtā pakalpojuma vērtību un atlīdzību, kas pieprasīta no jaunā sportista. Tiesai īpaši jāņem vērā risks, kādu uzņēmumam rada apstāklis, ka tam nav garantijas saņemt atlīdzību, ja jaunais sportists nekļūs par profesionālu sportistu, savukārt šī atlīdzība tiks izmantota ne tikai, lai finansētu jaunajam sportistam piedāvātos pakalpojumus, bet arī lai finansētu visus pārējos jaunos sportistus, kuri ir noslēguši līdzīgus līgumus (to skaitā arī tos, kas nebūs kļuvuši par profesionāliem sportistiem).

    Kādas būtu sekas?

    Attiecībā uz sekām, kas izriet no noteikuma kvalificēšanas par “negodīgu”, šāds noteikums principā jāuzskata par tādu, kas nekad nav pastāvējis. Tāpēc tam nevar būt nekādas ietekmes uz sportistu, kuram jāatjauno tiesiskais un faktiskais stāvoklis, kāds tam būtu bijis šī noteikuma neesamības gadījumā, un valsts tiesa nevar tam noteikt pienākumu samaksāt kādu summu kā atlīdzību, kas paredzēta noteikumā, kurš atzīts par negodīgu.

    Kopsavilkums

    Ģenerāladvokāts savos secinājumos atsaucas uz virkni nacionālu un lokālu apsvērumu. Lai gan desmit procentu kritērijs ir uzrakstīts skaidri, tomēr tikpat skaidram būtu jābūt arī aģemtūras/akadēmijas solījuma aprakstam – vai ir kāds izmērāms KPI?

    Šķiet, ka līguma tekstā šis apraksts ir bijis tik gaisīgs, ka ģenerāldvokāts referē uz Latvijas likumiem un tirgus praksi.

    Ir skaidrs, ka Latvijā nav likums par jauno sportistu attīstīšanas aģenūrām. Tāpat arī grūti runāt par jebkādu tirgus praksi, jo šāds pakalpojums ir reti sastopams, par to sabiedrībā nerunā. Attiecīgi, starp jauniešu vecākiem nevar pastāvēt no mutes-mutē nododamā izpratne par šādu pakalpojumu jēgu un būtību, kritērijiem.

    Vai EST tam piekritīs, un ko no šī visa izlobīs Latvijas tiesas?

  • Sporta izglītības iestāde sporta tiesībās

    Sporta izglītības iestāde sporta tiesībās

    Sporta izglītības iestāde ir valsts, pašvaldību vai citu juridisko vai fizisko personu dibināta iestāde ar uzdevumu sporta izglītības programmu īstenošanai.

    Tas arī var būt komersants, kuram sporta izglītības programmu īstenošana ir viens no komercdarbības veidiem.

    Spēju izkopšana un attīstība

    Sports izglītības iestādēs izglītojamiem:

    • nodrošina fizisko un garīgo spēju izkopšanu un attīstību,
    • veido izpratni par aktīvu, veselīgu dzīvesveidu un sporta sacensību.

    Ar peciālām vajadzībām

    Izglītības iestādēs izglītojamiem ar speciālām vajadzībām nodrošināma iespēja iesaistīties sporta nodarbībās atbilstoši viņu speciālajām vajadzībām.

    Bērnudārzos

    Pirmsskolas izglītības programmās tiek iekļautas sporta nodarbības.

    Dibinātāja pienākumi

    Izglītības iestādes dibinātājs nodrošina sporta bāzes un aprīkojuma pieejamību izglītojamiem.

    Savu audzēkņu prioritāte

    Izglītības iestāde veicina sporta nodarbību organizēšanu pēc obligātā mācību procesa beigām un ar savu sporta bāzi un aprīkojumu pirmām kārtām nodrošina savas iestādes izglītojamo ārpusstundu sporta nodarbības un tikai pēc tam citu personu sporta nodarbības.

    Ministrs var apstiprināt specializāciju

    Ar izglītības un zinātnes ministra rīkojumu var apstiprināt vispārējo izglītības iestāžu specializāciju vienā vai vairākos sporta veidos.