Kategorija: Sporta tiesības Latvijā

FIFA reakcija uz Diaras lietu: pārskatīs reglamentu

FIFA izziņojusi, ka sekojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumam Diaras lietā, aicinās savas ieinteresētās puses piedalīties futbolistu transfēru kārtības pārskatīšanā. Mēneša sākumā EST publicēja spriedumu lietā, kur vērtēja FIFA transfēru reglamenta atbilstību ES likumiem un atzina FIFA izveidoto un reglamentēto par nesaderīgu ar ES pamatvērtībām vairākos aspektos.

FIFA nesteidzas neko mainīt

Publicējot savu atbildi uz EST spriedumu, FIFA vispirms uzsver to, ka pirms jebkādām izmaiņām 1) konsultēsies ar sev svarīgajiem nozares dalībniekiem (“steikholderiem”), un 2) ka virknē citu aspektu neplāno neko mainīt.

FIFA galvenais jurists savā kopsavilkumā par FIFA redzējumu uz EST spriedumu cita starpā atsaucas uz 2001.gadā notikušajām sarunām starp viņa pārstāvēto organizāciju un Eiropas Komisiju, netieši paužot aizvainojumu par to, ka pirms 20 gadiem runātais izrādījies nederīgs arguments EST priekšā. Vienlaikus jurists uzsver, ka ESt spriedums ir labs dzinulis uzsākt FIFA prezidenta 2016.gadā deklarēto vēlmi modernizēt juridisko regulējumu futbola birokrātijā.

Kāpēc vajag mainīt?

Pasaules futbolā pastāvējusī nesamērība, ka futbolistu atalgojums un iespējamā transfēra maksa jeb līguma izpirkuma cena ir liela problēma, jau sen visiem it kā bija zināms. Taču nevienam to vēl nebija izdevies novest līdz juridiski augsta līmeņa risinājumam, kā tas notika Diaras lietā.

EST lietā neapstrīdēja, ka FIFA reglaments ir vajadzīgs, lai veidotu iespējami līdzīgu futbola transfēru sistēmu visā pasaulē. Apstrīdēta tika sadaļa un prakse, kuras ietvaros futbolisti un nesaistīti klubi varēja tikt padarīti atbildīgi par tādu izmaksu segšanu, kas pēc godīguma, taisnīguma un veselā saprāta, nebūtu jāsedz kādam no tiem. Tas ir, FIFA savu cēlo mērķu sasniegšanā pieļāva netaisnīgas situācijas nestandarta situācijās (citiem vārdiem sakot, atzīstams mērķis tomēr nevar attaisnot jebkurus līdzekļus).

Ko FIFA nemainīs

Plānots saglabāt vairumu no visiem pārējiem noteikumiem, kuri EST lietā netika vērtēti (tāpēc netika atzīti par prettiesiskiem).

Piemēram, vēl aizvien futbolisti ar derīgiem un neapstrīdētiem kontraktiem nedrīkstēs brīvi staigāt starp klubiem. Vēl aizvien transfēri un līguma uzteikuma jākārto juridiski korektā ceļā. Jaunais regulējums varētu attiekties vien uz šauri definētām situācijām, kad pastāv domstarpības starp spēlētāju un klubu, kad viņš vēlas klubu pamest (vai to jau ir izdarījis) un meklē vai jau ir atradis savu nākamo nodarbinātības vietu.

Šobrīd grūti prognozēt, vai FIFA revīziju rezultātā tiks veikta futbolistu alg un transfēra (izpirkuma) maksu salāgošana. Ar to saprotot situācijas, kad futbolista līgumā noteiktā cena ir nesamērīgi liela pret algu. Latvijas kontekstā ar to varētu saprast gadījumus, piemēram, kad ar algu EUR 1500 vai EUR 2000 vienlaikus noteiktā izpirkuma cena ir 2 miljonu apmērā.

14. oktobris, 2024.
Secinājumi no EST lietas par FIFA transfēru reglamentu

Diaras lietu jau steidz pielīdzināt Bosmana lietai, kura toreiz apstiprināja vidējam darbiniekam absolūti pašsaprotamu lietu – drīkst meklēt jaunu darbu, kad vecais līgums ir beidzies (un vecais darba devējs nevar izdomāt iemeslus, kāpēc darbiniekam nevajag strādāt citur, arī ja pats negrib ne turpināt nodrbināt, ne maskāt algu vai nekonkurēšanas kompensāciju). Diaras lietā EST apstiprināja, ka jau sen gaisā virmojusī sajūta, ka FIFA transfēru reglamenti pārāk aizsargā klubus uz spēlētāju rēķina, ir arī juridiska problēma.

Sporta tiesībās vēl tikai prognozē Diaras lietas iespējamo nozīmi praksē, taču vismaz uz papīra ir skaidrs:

FIFA noteikumi pārkāpj Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45. un 101.pantu – tas ir liels pārkāpums

Brīva pārvietošanās un brīva konkurence ir fundamentālas ES tiesības

Vienkāršiem vārdiem – likumu hierarhijā LESD ir virs Satversmes un visu citu ES valstu konstitūcijām (ar atsevišķiem izņēmumiem un atrunām). LESD paredz arī futbolistu brīvu pārvietošanos ES ietvaros, taču FIFA to nenodrošina.

Diaras gadījumā strīda esamība ar Maskavas Lokomotiv bloķēja iespēju droši pievienoties citam klubam – tik būtiskā apmērā, ka nozīmīgi bremzēja arī viņa karjeru.

Noteikums par kluba un spēlētāja solidāro atbildību pret futbolista kādreizējo klubu arī faktiski bloķē futbolista brīvas pārvietošanās iespējas. Naudas riski būtiski bremzē potenciālos interesentus, teju neviens klubs negrib sev spēlētāju ar liekiem izdevumiem.

Pat neraugoties uz visiem ES izņēmumiem par labu sportam kā “īpašai” nozarei, šis EST ieskatā ir nepieņemami.

Kluba vainas prezumpcija FIFA noteikumos arī ir nepareiza

Solidārā atbildība un jaunā kluba vainas prezumpcija ir pretējas ES pamatpīlāriem

FIFA izveidotajā sistēmā klubs, kas vienojas ar strīda situācijā esošu spēlētāju, pat ja nav bijis tur pat tuvumā iepriekšējā līguma izbeigšanai, tiek uzskatīts par vainīgu iepriekšējā kluba piemānīšanā. Šādas atbildības uzvelšana jaunajam klubam ir pārspīlēta un pretēja LESD.

Futbolā nereti ir gadījumi, kad aģentu ietekmē vai pēc labākiem piedāvājumiem no citiem klubiem, futbolisti bezatbildīgi pamet esošās saistības. Taču FIFA šo noteikumu izpleta tik tālu, ka tas jau sāka apkarot ari godīgos klubus.

Starptautiskā pāreju sertifikāta atteikuma iemesli ir pārmērīgi par sliktu futbolistiem

FIFA izveidotajā sistēmā katrs spēlētājs ir nosacīti čipots ar International Transfer Certificate (“ITC”)

Futbolisti ir piesaistīti ITC jeb Starptautiskajam pāreju sertifikātam.

ITC ir obligāts, lai futbolisti varētu mainīt klubus starpvalstu līmenī, tie nodrošina futbolistu absolūtu paklausību klubiem. FIFA noteikumi veidoti tādējādi, ka klubs var bloķēt ITC jebkura strīda gadījumā. Tātad var neļaut futbolistam atrast jaunu darbu.

Šāda stingra kārtība palīdz cīnīties pret bezatbildīgajiem futbolistiem, taču atkal – pārāk plaši izstiepta pret godīgajiem, un trāpa pat tiem, kas neveiksmīgi ir noslēguši ilgtermiņa līgumu ar nestabilu un finansiāli norietošu klubu.

9. oktobris, 2024.
EST virzība arī jauno basketbolistu atlīdzības (Bertānu) lietā
Teju gadu pēc informācijas, ka basketbolista un viņa vecāku strīdā ar aģentūru/akadēmiju lieta nonākusi Eiropas Savienības Tiesā, ir publiskoti EST ģenerāladvokāta secinājumi. Izskatās, ka argumentam par jaunā talanta atbilstību “patērētāja” statusam ir arvien vairāk argumentu.

Kādas perspektīvas lietā prognozē sportiskajai ģimenei?

Lai arī jaunais basketbolists atbilst statusam “patērētājs”, ģenerāladvokāts sašķoba cerīgo lietu ar tēzi, ka līgumā tomēr bija pavisam skaidri uzrakstīts: būs jāatdod desmit procenti! Nobeigumā gan tiek paskaidrots, ka pierādīšanas slieksnis gramatiski skaidri pateiktajai domai ir krietni augsts – aģentūras/akadēmijas pakalpojums (un tā izptatne, apraksts) nedrīkst būt pārāk gaisīgs.

Galvenais secinājums

Ģenerāladvokāts A. Rantos raksta: līguma noteikums, kurā jaunam sportistam
paredzēts pienākums maksāt daļu no saviem ienākumiem, ja viņš kļūst
par profesionālu sportistu, var būt negodīgs, ja tiek pierādīts, ka ar to tiek
radīta ievērojama nelīdzsvarotība no līguma izrietošajās tiesībās un
pienākumos.

Lai izprastu šo galveni secinājumu, jāielūkojas argumentācijā soli pa solim: kas ir jāņem vērā?

Aizsardzība pret negodīgajiem

Vadošais secinājums lietā ir tāds, ka līgums, kas noslēgts starp jaunu sportistu un uzņēmumu, kurš viņam palīdz attīstīt sporta karjeru, principā ietilpst direktīvas par patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem piemērošanas jomā.

No jaunieša par pieaugušo

2009. gadā jauns nepilngadīgs sportists, kuru pārstāvēja viņa vecāki, noslēdza līgumu ar Latvijas uzņēmumu, kurš sportistiem piedāvā pakalpojumu kopumu to profesionālo spēju un karjeras attīstībai. Šī līguma mērķis bija nodrošināt šim jaunajam sportistam veiksmīgu profesionāla sportista karjeru basketbolā. Minētajā līgumā, kas tika noslēgts uz 15 gadiem, bija paredzēti dažādi pakalpojumi, piemēram, treniņi speciālistu uzraudzībā un sporta medicīnas pakalpojumi, psihologa pakalpojumi, kā arī atbalsts mārketinga, juridisko pakalpojumu un grāmatvedības jomās. Jaunais sportists par to apņēmās – gadījumā, ja viņš kļūtu par profesionālu sportistu, – maksāt šim uzņēmumam atlīdzību 10 % apmērā no visiem neto ienākumiem par attiecīgā sporta veida spēlēšanu, kā arī reklāmas, mārketinga un mediju pasākumiem, kas gūti šī līguma darbības laikā, ja šie ienākumi būtu vismaz 1500 EUR mēnesī.

Ņemot vērā, ka jaunā sportista, kurš nu jau ir kļuvis par profesionālu basketbolistu, ienākumi no līgumiem ar sporta klubiem kopsummā ir sasnieguši vairāk nekā 16 miljonus EUR, viņam esot jāsamaksā minētajam uzņēmumam 10 % no šīs summas, proti, vairāk nekā 1,6 miljoni EUR

Strīda esence: šoreiz sports nemaz nav TIK īpašs

Latvijas tiesas ir argumentējušas, ka Direktīva par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ir piemērojama strīdīgajam līgumam. Pēc aģentūras/akadēmijas sūdzības, jautājumu uz pārbaudi Eiropas Savienības Tiesā nosūtīja Latvijas Augstākā tiesa. Strīda esence paplašināta līdz tam, ka ir jānoskaidro iespējami negodīgā līguma apmērs – ja tas tā ir – cik lielā mērā šāds noteikums ir pretrunā patērētāju aizsardzības direktīvai.
Ģenerāladvokāts Atanasijs Rants secinājumos uzskata, ka

šāda veida līgums principā ietilpst direktīvas piemērošanas jomā

šāds līguma noteikums var būt negodīgs

direktīvu var piemērot visās saimnieciskās darbības nozarēs un principā visa veida preču iegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumu veidiem, kas noslēgti starp komersantu un patērētāju.
Papildinot argumentāciju, ģenerāladvokāts arī īpaši uzsver, ka arī ar sporta nozari saistītie pakalpojumi nav izņēmums.

Strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī jaunais sportists vēl nebija sācis savu profesionālo karjeru un līdz ar to darbojās kā “patērētājs”, kurš objektīvi gan tehnisko zināšanu, gan iespēju risināt sarunas ziņā atradās vājākā pozīcijā, salīdzinot ar uzņēmumu.

Šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka vēlāk šis jaunais sportists kļuva par profesionālu sportistu, jo noteikuma negodīgums tiek novērtēts līguma slēgšanas brīdī. Proti, tieši šajā brīdī, kas sakrīt ar iespējamu nelabvēlīgu pozīciju, salīdzinot ar komersantu, līgums patērētājam var radīt (tostarp ilgtermiņa) nelabvēlīgas sekas.

Ko vēl jāpārbauda Latvijas tiesai

Vērtējumā valsts tiesai īpaši jāpārbauda, vai līguma noteikums atbilst pārskatāmības prasībai, proti:
- ka tas bija formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā,
- lai radītu patērētājam iespēju, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt ekonomiskās sekas, kādas viņam no tā izriet.
Desmit procenti!

Ģenerāladvokāta ieskatā šajā lietā principā bija skaidri definēts līguma noteikums attiecībā uz maksājamās atlīdzības aprēķināšanas metodi.

Tomēr Latvijas tiesai jāizvērtē arī tas, vai komersanta sniegtā informācija ļāva jaunajam sportistam pieņemt lēmumu piesardzīgi.

Nav pietiekami, ka līgumā ir ierakstīti kaut kādi procenti un gadi. Precīzāk, ir jāskatās – vai viņš varēja novērtēt uzņēmuma sniegto pakalpojumu vērtību kopumā, salīdzinot ar tam eventuāli izmaksājamo atlīdzību.

No kā, kad un kāpēc kaut kādi 10%?

Ģenerāladvokāts atgādina, ka līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja tas rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

Šajā ziņā Latvijas tiesai īpaši jāpārbauda, vai pastāv tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu vienošanās, lai novērtētu, vai ar šo līgumu jaunajam sportistam tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzēto. Šādu tiesību aktu neesamības gadījumā šai tiesai jāatsaucas uz tirgus praksi saistībā ar atlīdzību par attiecīgajiem pakalpojumiem sporta jomā un, precīzāk, uz to, vai pastāv saikne starp uzņēmuma sniegtā pakalpojuma vērtību un atlīdzību, kas pieprasīta no jaunā sportista. Tiesai īpaši jāņem vērā risks, kādu uzņēmumam rada apstāklis, ka tam nav garantijas saņemt atlīdzību, ja jaunais sportists nekļūs par profesionālu sportistu, savukārt šī atlīdzība tiks izmantota ne tikai, lai finansētu jaunajam sportistam piedāvātos pakalpojumus, bet arī lai finansētu visus pārējos jaunos sportistus, kuri ir noslēguši līdzīgus līgumus (to skaitā arī tos, kas nebūs kļuvuši par profesionāliem sportistiem).

Kādas būtu sekas?

Attiecībā uz sekām, kas izriet no noteikuma kvalificēšanas par “negodīgu”, šāds noteikums principā jāuzskata par tādu, kas nekad nav pastāvējis. Tāpēc tam nevar būt nekādas ietekmes uz sportistu, kuram jāatjauno tiesiskais un faktiskais stāvoklis, kāds tam būtu bijis šī noteikuma neesamības gadījumā, un valsts tiesa nevar tam noteikt pienākumu samaksāt kādu summu kā atlīdzību, kas paredzēta noteikumā, kurš atzīts par negodīgu.

Kopsavilkums

Ģenerāladvokāts savos secinājumos atsaucas uz virkni nacionālu un lokālu apsvērumu. Lai gan desmit procentu kritērijs ir uzrakstīts skaidri, tomēr tikpat skaidram būtu jābūt arī aģemtūras/akadēmijas solījuma aprakstam – vai ir kāds izmērāms KPI?

Šķiet, ka līguma tekstā šis apraksts ir bijis tik gaisīgs, ka ģenerāldvokāts referē uz Latvijas likumiem un tirgus praksi.

Ir skaidrs, ka Latvijā nav likums par jauno sportistu attīstīšanas aģenūrām. Tāpat arī grūti runāt par jebkādu tirgus praksi, jo šāds pakalpojums ir reti sastopams, par to sabiedrībā nerunā. Attiecīgi, starp jauniešu vecākiem nevar pastāvēt no mutes-mutē nododamā izpratne par šādu pakalpojumu jēgu un būtību, kritērijiem.

Vai EST tam piekritīs, un ko no šī visa izlobīs Latvijas tiesas?
5. oktobris, 2024.
FIFA transfēru noteikumu likumība: EST spriedums apstiprina neatbilstību futbolā

FIFA transfēru sistēma pirmo reizi kopš Bosmana lietas nonākusi Eiropas Savienības Tiesā. Varētu teikt, ka atkal – šoreiz EST lielā mērā apstiprināja pretenzijas pret esošo futbolistu pāreju sistēmu. FIFA noteikumi neatbilst ES normām.

Kas sagaida futbola transfēru sistēmu?

EST Ģenerāladvokāts šī gada pavasarī rakstīja:

1)      LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā noteikumi, kurus pieņēmusi apvienība, kas ir atbildīga par futbola sacensību rīkošanu pasaules līmenī, kurus īstenojusi gan šī apvienība, gan tās biedres – nacionālās futbola apvienības, atbilstoši kuriem spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla, un kas paredz, ka apvienība, pie kuras pieder spēlētāja bijušais klubs, ir tiesīga neizsniegt starptautisko transfēra sertifikātu, kas vajadzīgs, lai spēlētājs varētu tikt nodarbināts jaunajā klubā, pastāvot strīdam starp šo bijušo klubu un spēlētāju, ja tiek konstatēts, pirmkārt, ka šie uzņēmumu apvienību lēmumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un, otrkārt, ka to mērķis vai sekas ir ierobežot konkurenci starp profesionāliem futbola klubiem, ja vien otrajā minētajā gadījumā ar pārliecinošiem argumentiem un pierādījumiem netiek pierādīts, ka abi šie lēmumi ir pamatoti ar viena vai vairāku leģitīmu un šim nolūkam absolūti nepieciešamu mērķu sasniegšanu.

2)      45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu noteikumu piemērošanu, kurus pieņēmusi apvienība, kas ir atbildīga par futbola sacensību rīkošanu pasaules līmenī, kurus ir īstenojusi gan šī apvienība, gan tās biedres – nacionālās futbola apvienības un kas paredz, ka

–        spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla, ja vien nav iespējams pierādīt, ka ir faktiski iespējams saprātīgā termiņā nepiemērot šo principu, konstatējot, ka jaunais klubs nav bijis saistīts ar spēlētāja līguma priekšlaicīgo un nepamatoto izbeigšanu;

–        apvienība, pie kuras pieder spēlētāja bijušais klubs, ir tiesīga neizsniegt starptautisko transfēra sertifikātu, kas vajadzīgs, lai spēlētājs varētu tikt nodarbināts jaunajā klubā, pastāvot strīdam starp šo bijušo klubu un spēlētāju, ja vien nav iespējams pierādīt, ka var veikt efektīvus, reālus un ātrus pagaidu pasākumus situācijā, kad tiek tikai apgalvots, ka spēlētājs nav ievērojis sava līguma nosacījumus un ka klubs bija spiests izbeigt līgumu tādēļ, ka spēlētājs, iespējams, nav izpildījis savas līgumsaistības.

Lēmuma praktiskā nozīme

Ko FIFA noteikumi nozīmē praksē? Ja futbolists ir ticis “nopirkts” (pirmais klubs kā pārdevējs), un ir izgājis no jaunā līguma ar klubu bez laba iemesla (ar otro klubu kā pircēju) un pievienojies jau nākamajam (trešajam) klubam, tad šis pēdējais klubs un pats futbolists varētu būt atbildīgi par transfēra maksas kompensēšanu otrajam klubam.

FIFA strīdu izšķiršanas prakse ir tāda, ka šādi konflikti nereti tikuši risināti ar lielu laika nobīdi un transfēra logu princips faktiski izslēdz futbolistus no aprites uz pusgadu, gadu, citreiz arī var gadīties ilgāk.

Ģenerāladvokāts rekomendēja tiesai atzīt šādu sistēmu par pretlikumīgu ES līmenī. Ar ļoti šauru izņēmuma iespējamību, kad tā varbūt tomēr varētu atļaut turpināt.

Dzīves piemērs: Lasana Diara

Saskaņā ar ārvalstu mediju ziņām, Charleroi klubs izvēlējās neriskēt ar 10-20 miljoniem eiro, parakstot darba līgumu ar Lasanu Diara. Saskaņā ar FIFA izveidoto praksi, iespējamās strīdu situācijās pēc viena tiesneša ieskatiem tiek izskatītas “neatkarīgā juridiskā procesā, uz FIFA reglamentu pamata”.

Konkrētāk izvēršot šo piemēru, futbolists pārgājis no kluba A (Anzhi) uz klubu B (Lokomotiv) par transfēra maksu 20 miljoni eiro. Noslēgts 4 gadu līgums. Bet futbolists, saskatot pārkāpumus kluba darbībā, neierodas treniņā, it kā neuzteic (vai neizdara to rakstiski?) līgumu un klubu pamet pirms šī 4 gadu termiņa. Futbolists vēl ir pieprasīts darba tirgū un piesaista interesi no kluba C (Charleroi). Taču FIFA prakse ir tāda, ka klubs B, ja nepiekrīt viņa uzteikumam, var jebkurā laikā vērsties pie FIFA un prasīt sodīt futbolistu (un klubu C, ja perspektīvais darījums realizētos) – piedzīt transfēra maksu, ko B iztērējis par labu A un papildus tam arī viņu diskvalificēt.

Jebkurā citā nozarē tas būtu dīvaini, ka divu klubu naudas darījumos (kā zināms, nereti transfēru maksas ir uzpūstas) no futbolista kā darbinieka prasa pārmērīgas summas, jo klubs B izvēlējās patērēties. Tāpat būtu dīvaini, ja šāds strīds var tik ilgi vilkties, ka darbinieks pēc X datuma (attiecīgās federācijas transfēra logs) ilgstoši vairs nevar dabūt darbu.

Atšķirībā no parastiem darbiniekiem, futbolistiem par šādu izslēgšanu no aprites faktiski nav iespēju saņemt nekādu saprātīgu pabalstu.

FIFA neņem vērā nacionālos likumus par darbinieku aizsardzību – valda tikai futbola likumi.

Vai FIFA sistēma bija godīga pret futbolistiem, ja tik ilgi varēja pastāvēt neapstrīdēta, kāda tā būs nākotnē?

4. oktobris, 2024.
Sporta izglītības iestāde sporta tiesībās
Sporta izglītības iestāde ir valsts, pašvaldību vai citu juridisko vai fizisko personu dibināta iestāde ar uzdevumu sporta izglītības programmu īstenošanai.

Tas arī var būt komersants, kuram sporta izglītības programmu īstenošana ir viens no komercdarbības veidiem.

Spēju izkopšana un attīstība

Sports izglītības iestādēs izglītojamiem:
- nodrošina fizisko un garīgo spēju izkopšanu un attīstību,
- veido izpratni par aktīvu, veselīgu dzīvesveidu un sporta sacensību.
Ar peciālām vajadzībām

Izglītības iestādēs izglītojamiem ar speciālām vajadzībām nodrošināma iespēja iesaistīties sporta nodarbībās atbilstoši viņu speciālajām vajadzībām.

Bērnudārzos

Pirmsskolas izglītības programmās tiek iekļautas sporta nodarbības.

Dibinātāja pienākumi

Izglītības iestādes dibinātājs nodrošina sporta bāzes un aprīkojuma pieejamību izglītojamiem.

Savu audzēkņu prioritāte

Izglītības iestāde veicina sporta nodarbību organizēšanu pēc obligātā mācību procesa beigām un ar savu sporta bāzi un aprīkojumu pirmām kārtām nodrošina savas iestādes izglītojamo ārpusstundu sporta nodarbības un tikai pēc tam citu personu sporta nodarbības.

Ministrs var apstiprināt specializāciju

Ar izglītības un zinātnes ministra rīkojumu var apstiprināt vispārējo izglītības iestāžu specializāciju vienā vai vairākos sporta veidos.
30. septembris, 2024.