Juridiskās konsultācijas sportā

SportsLaw.lv

Starta iela 2, Rīga

+371 22525686

birojs@sportslaw.lv

Kategorija: Sporta bizness

Par sporta biznesa pusi un komerciālajiem aspektiem

  • Secinājumi no EST lietas par FIFA transfēru reglamentu

    Secinājumi no EST lietas par FIFA transfēru reglamentu

    Diaras lietu jau steidz pielīdzināt Bosmana lietai, kura toreiz apstiprināja vidējam darbiniekam absolūti pašsaprotamu lietu – drīkst meklēt jaunu darbu, kad vecais līgums ir beidzies (un vecais darba devējs nevar izdomāt iemeslus, kāpēc darbiniekam nevajag strādāt citur, arī ja pats negrib ne turpināt nodrbināt, ne maskāt algu vai nekonkurēšanas kompensāciju). Diaras lietā EST apstiprināja, ka jau sen gaisā virmojusī sajūta, ka FIFA transfēru reglamenti pārāk aizsargā klubus uz spēlētāju rēķina, ir arī juridiska problēma.

    Sporta tiesībās vēl tikai prognozē Diaras lietas iespējamo nozīmi praksē, taču vismaz uz papīra ir skaidrs:

    1️⃣

    FIFA noteikumi pārkāpj Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45. un 101.pantu – tas ir liels pārkāpums

    Brīva pārvietošanās un brīva konkurence ir fundamentālas ES tiesības

    Vienkāršiem vārdiem – likumu hierarhijā LESD ir virs Satversmes un visu citu ES valstu konstitūcijām (ar atsevišķiem izņēmumiem un atrunām). LESD paredz arī futbolistu brīvu pārvietošanos ES ietvaros, taču FIFA to nenodrošina.

    Diaras gadījumā strīda esamība ar Maskavas Lokomotiv bloķēja iespēju droši pievienoties citam klubam – tik būtiskā apmērā, ka nozīmīgi bremzēja arī viņa karjeru.

    Noteikums par kluba un spēlētāja solidāro atbildību pret futbolista kādreizējo klubu arī faktiski bloķē futbolista brīvas pārvietošanās iespējas. Naudas riski būtiski bremzē potenciālos interesentus, teju neviens klubs negrib sev spēlētāju ar liekiem izdevumiem.

    Pat neraugoties uz visiem ES izņēmumiem par labu sportam kā “īpašai” nozarei, šis EST ieskatā ir nepieņemami.

    2️⃣

    Kluba vainas prezumpcija FIFA noteikumos arī ir nepareiza

    Solidārā atbildība un jaunā kluba vainas prezumpcija ir pretējas ES pamatpīlāriem

    FIFA izveidotajā sistēmā klubs, kas vienojas ar strīda situācijā esošu spēlētāju, pat ja nav bijis tur pat tuvumā iepriekšējā līguma izbeigšanai, tiek uzskatīts par vainīgu iepriekšējā kluba piemānīšanā. Šādas atbildības uzvelšana jaunajam klubam ir pārspīlēta un pretēja LESD.

    Futbolā nereti ir gadījumi, kad aģentu ietekmē vai pēc labākiem piedāvājumiem no citiem klubiem, futbolisti bezatbildīgi pamet esošās saistības. Taču FIFA šo noteikumu izpleta tik tālu, ka tas jau sāka apkarot ari godīgos klubus.

    3️⃣

    Starptautiskā pāreju sertifikāta atteikuma iemesli ir pārmērīgi par sliktu futbolistiem

    FIFA izveidotajā sistēmā katrs spēlētājs ir nosacīti čipots ar International Transfer Certificate (“ITC”)

    Futbolisti ir piesaistīti ITC jeb Starptautiskajam pāreju sertifikātam.

    ITC ir obligāts, lai futbolisti varētu mainīt klubus starpvalstu līmenī, tie nodrošina futbolistu absolūtu paklausību klubiem. FIFA noteikumi veidoti tādējādi, ka klubs var bloķēt ITC jebkura strīda gadījumā. Tātad var neļaut futbolistam atrast jaunu darbu.

    Šāda stingra kārtība palīdz cīnīties pret bezatbildīgajiem futbolistiem, taču atkal – pārāk plaši izstiepta pret godīgajiem, un trāpa pat tiem, kas neveiksmīgi ir noslēguši ilgtermiņa līgumu ar nestabilu un finansiāli norietošu klubu.

  • EST virzība arī jauno basketbolistu atlīdzības (Bertānu) lietā

    EST virzība arī jauno basketbolistu atlīdzības (Bertānu) lietā

    Teju gadu pēc informācijas, ka basketbolista un viņa vecāku strīdā ar aģentūru/akadēmiju lieta nonākusi Eiropas Savienības Tiesā, ir publiskoti EST ģenerāladvokāta secinājumi. Izskatās, ka argumentam par jaunā talanta atbilstību “patērētāja” statusam ir arvien vairāk argumentu.

    Kādas perspektīvas lietā prognozē sportiskajai ģimenei?

    Lai arī jaunais basketbolists atbilst statusam “patērētājs”, ģenerāladvokāts sašķoba cerīgo lietu ar tēzi, ka līgumā tomēr bija pavisam skaidri uzrakstīts: būs jāatdod desmit procenti! Nobeigumā gan tiek paskaidrots, ka pierādīšanas slieksnis gramatiski skaidri pateiktajai domai ir krietni augsts – aģentūras/akadēmijas pakalpojums (un tā izptatne, apraksts) nedrīkst būt pārāk gaisīgs.

    Galvenais secinājums

    Ģenerāladvokāts A. Rantos raksta: līguma noteikums, kurā jaunam sportistam
    paredzēts pienākums maksāt daļu no saviem ienākumiem, ja viņš kļūst
    par profesionālu sportistu, var būt negodīgs, ja tiek pierādīts, ka ar to tiek
    radīta ievērojama nelīdzsvarotība no līguma izrietošajās tiesībās un
    pienākumos.

    Lai izprastu šo galveni secinājumu, jāielūkojas argumentācijā soli pa solim: kas ir jāņem vērā?

    Aizsardzība pret negodīgajiem

    Vadošais secinājums lietā ir tāds, ka līgums, kas noslēgts starp jaunu sportistu un uzņēmumu, kurš viņam palīdz attīstīt sporta karjeru, principā ietilpst direktīvas par patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem piemērošanas jomā.

    No jaunieša par pieaugušo

    2009. gadā jauns nepilngadīgs sportists, kuru pārstāvēja viņa vecāki, noslēdza līgumu ar Latvijas uzņēmumu, kurš sportistiem piedāvā pakalpojumu kopumu to profesionālo spēju un karjeras attīstībai. Šī līguma mērķis bija nodrošināt šim jaunajam sportistam veiksmīgu profesionāla sportista karjeru basketbolā. Minētajā līgumā, kas tika noslēgts uz 15 gadiem, bija paredzēti dažādi pakalpojumi, piemēram, treniņi speciālistu uzraudzībā un sporta medicīnas pakalpojumi, psihologa pakalpojumi, kā arī atbalsts mārketinga, juridisko pakalpojumu un grāmatvedības jomās. Jaunais sportists par to apņēmās – gadījumā, ja viņš kļūtu par profesionālu sportistu, – maksāt šim uzņēmumam atlīdzību 10 % apmērā no visiem neto ienākumiem par attiecīgā sporta veida spēlēšanu, kā arī reklāmas, mārketinga un mediju pasākumiem, kas gūti šī līguma darbības laikā, ja šie ienākumi būtu vismaz 1500 EUR mēnesī.

    Ņemot vērā, ka jaunā sportista, kurš nu jau ir kļuvis par profesionālu basketbolistu, ienākumi no līgumiem ar sporta klubiem kopsummā ir sasnieguši vairāk nekā 16 miljonus EUR, viņam esot jāsamaksā minētajam uzņēmumam 10 % no šīs summas, proti, vairāk nekā 1,6 miljoni EUR

    Strīda esence: šoreiz sports nemaz nav TIK īpašs

    Latvijas tiesas ir argumentējušas, ka Direktīva par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ir piemērojama strīdīgajam līgumam. Pēc aģentūras/akadēmijas sūdzības, jautājumu uz pārbaudi Eiropas Savienības Tiesā nosūtīja Latvijas Augstākā tiesa. Strīda esence paplašināta līdz tam, ka ir jānoskaidro iespējami negodīgā līguma apmērs – ja tas tā ir – cik lielā mērā šāds noteikums ir pretrunā patērētāju aizsardzības direktīvai.

    Ģenerāladvokāts Atanasijs Rants secinājumos uzskata, ka

    • šāda veida līgums principā ietilpst direktīvas piemērošanas jomā
    • šāds līguma noteikums var būt negodīgs
    • direktīvu var piemērot visās saimnieciskās darbības nozarēs un principā visa veida preču iegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumu veidiem, kas noslēgti starp komersantu un patērētāju.

    Papildinot argumentāciju, ģenerāladvokāts arī īpaši uzsver, ka arī ar sporta nozari saistītie pakalpojumi nav izņēmums.

    Strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī jaunais sportists vēl nebija sācis savu profesionālo karjeru un līdz ar to darbojās kā “patērētājs”, kurš objektīvi gan tehnisko zināšanu, gan iespēju risināt sarunas ziņā atradās vājākā pozīcijā, salīdzinot ar uzņēmumu.

    Šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka vēlāk šis jaunais sportists kļuva par profesionālu sportistu, jo noteikuma negodīgums tiek novērtēts līguma slēgšanas brīdī. Proti, tieši šajā brīdī, kas sakrīt ar iespējamu nelabvēlīgu pozīciju, salīdzinot ar komersantu, līgums patērētājam var radīt (tostarp ilgtermiņa) nelabvēlīgas sekas.

    Ko vēl jāpārbauda Latvijas tiesai

    Vērtējumā valsts tiesai īpaši jāpārbauda, vai līguma noteikums atbilst pārskatāmības prasībai, proti:

    • ka tas bija formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā,
    • lai radītu patērētājam iespēju, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt ekonomiskās sekas, kādas viņam no tā izriet.

    Desmit procenti!

    Ģenerāladvokāta ieskatā šajā lietā principā bija skaidri definēts līguma noteikums attiecībā uz maksājamās atlīdzības aprēķināšanas metodi.

    Tomēr Latvijas tiesai jāizvērtē arī tas, vai komersanta sniegtā informācija ļāva jaunajam sportistam pieņemt lēmumu piesardzīgi.

    Nav pietiekami, ka līgumā ir ierakstīti kaut kādi procenti un gadi. Precīzāk, ir jāskatās – vai viņš varēja novērtēt uzņēmuma sniegto pakalpojumu vērtību kopumā, salīdzinot ar tam eventuāli izmaksājamo atlīdzību.

    No kā, kad un kāpēc kaut kādi 10%?

    Ģenerāladvokāts atgādina, ka līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja tas rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

    Šajā ziņā Latvijas tiesai īpaši jāpārbauda, vai pastāv tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu vienošanās, lai novērtētu, vai ar šo līgumu jaunajam sportistam tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzēto. Šādu tiesību aktu neesamības gadījumā šai tiesai jāatsaucas uz tirgus praksi saistībā ar atlīdzību par attiecīgajiem pakalpojumiem sporta jomā un, precīzāk, uz to, vai pastāv saikne starp uzņēmuma sniegtā pakalpojuma vērtību un atlīdzību, kas pieprasīta no jaunā sportista. Tiesai īpaši jāņem vērā risks, kādu uzņēmumam rada apstāklis, ka tam nav garantijas saņemt atlīdzību, ja jaunais sportists nekļūs par profesionālu sportistu, savukārt šī atlīdzība tiks izmantota ne tikai, lai finansētu jaunajam sportistam piedāvātos pakalpojumus, bet arī lai finansētu visus pārējos jaunos sportistus, kuri ir noslēguši līdzīgus līgumus (to skaitā arī tos, kas nebūs kļuvuši par profesionāliem sportistiem).

    Kādas būtu sekas?

    Attiecībā uz sekām, kas izriet no noteikuma kvalificēšanas par “negodīgu”, šāds noteikums principā jāuzskata par tādu, kas nekad nav pastāvējis. Tāpēc tam nevar būt nekādas ietekmes uz sportistu, kuram jāatjauno tiesiskais un faktiskais stāvoklis, kāds tam būtu bijis šī noteikuma neesamības gadījumā, un valsts tiesa nevar tam noteikt pienākumu samaksāt kādu summu kā atlīdzību, kas paredzēta noteikumā, kurš atzīts par negodīgu.

    Kopsavilkums

    Ģenerāladvokāts savos secinājumos atsaucas uz virkni nacionālu un lokālu apsvērumu. Lai gan desmit procentu kritērijs ir uzrakstīts skaidri, tomēr tikpat skaidram būtu jābūt arī aģemtūras/akadēmijas solījuma aprakstam – vai ir kāds izmērāms KPI?

    Šķiet, ka līguma tekstā šis apraksts ir bijis tik gaisīgs, ka ģenerāldvokāts referē uz Latvijas likumiem un tirgus praksi.

    Ir skaidrs, ka Latvijā nav likums par jauno sportistu attīstīšanas aģenūrām. Tāpat arī grūti runāt par jebkādu tirgus praksi, jo šāds pakalpojums ir reti sastopams, par to sabiedrībā nerunā. Attiecīgi, starp jauniešu vecākiem nevar pastāvēt no mutes-mutē nododamā izpratne par šādu pakalpojumu jēgu un būtību, kritērijiem.

    Vai EST tam piekritīs, un ko no šī visa izlobīs Latvijas tiesas?

  • Sporta bāzes sporta tiesībās

    Sporta bāzes sporta tiesībās

    Sporta bāze ir speciāla sportam būvēta vai piemērota būve, kā arī vide (laukumi, celiņi sporta nodarbībām, veselības takas u.tml.) – šāda definīcija ir Latvijas Sporta likuma 1.panta 1.punktā.

    Agrāk šī definīcija bija garāka: sporta bāze — speciāla sportam būvēta vai piemērota būve vai tās daļa, kā arī vide (laukumi, celiņi sporta nodarbībām, veselības takas u.tml.);

    Tātad šis, ielikts kā pats pirmais punkts visā likumā, iespējams, ir pats svarīgākais jautājums, kas Latvijas sportā var būt. Vēl likumā ir noteiktas vairākas sporta bāzu nianses.

    Izglītības iestādes un sporta bāzes

    • Izglītības iestādes dibinātājs nodrošina sporta bāzes un aprīkojuma pieejamību izglītojamiem
    • Izglītības iestāde veicina sporta nodarbību organizēšanu pēc obligātā mācību procesa beigām un ar savu sporta bāzi un aprīkojumu pirmām kārtām nodrošina savas iestādes izglītojamo ārpusstundu sporta nodarbības un tikai pēc tam citu personu sporta nodarbības.

    Pašvaldības un sporta bāzes

    Pašvaldības, veicinot veselīgu dzīvesveidu un sporta attīstību savā administratīvajā teritorijā, ir tiesīgas būvēt un uzturēt sporta bāzes un nodrošināt tās ar nepieciešamo aprīkojumu;

    Latvijas Nacionālā sporta padome un sporta bāzes

    Latvijas Nacionālā sporta padome sniedz atzinumu par sporta bāzes atbilstību nacionālās sporta bāzes statusam.

    Sporta bāzes Sporta likuma 12.pantā

    Sporta bāzes veido un uztur, lai nodrošinātu iedzīvotājiem iespēju nodarboties ar sportu. Valsts vai pašvaldību īpašumā esošās sporta bāzes izmantojamas iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu sniegšanai sportā.

    Ministru kabinets sporta bāzei var piešķirt nacionālās sporta bāzes statusu likumā “Par nacionālās sporta bāzes statusu” noteiktajā kārtībā.

    Informāciju par valstī esošajām sporta bāzēm apkopo sporta bāzu reģistrā, tajā skaitā ar sadaļu “Nacionālo sporta bāzu reģistrs“, un to “ved” Izglītības un zinātnes ministrija.

    Sporta bāzu reģistrā iekļaujamās informācijas saturu un tās aktualizēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

    Grozījumi par sporta bāzēm 2009.gadā

    Grozījumi Sporta likuma 1.panta 1.punktā par vārdu “vai tās daļa” izslēgšanu, 6.panta piektās daļas 5.punktā par tajā iekļautā uzskaitījuma papildināšanu ar sportistu fiziskās rehabilitācijas programmām, grozījumi 9.panta otrajā daļā par tās papildināšanu ar vārdiem “biedrības “Latvijas Sporta veterānu (senioru) savienība” prezidents, biedrības “Latvijas Tautas sporta asociācija” prezidents”, kā arī grozījumi 12.panta otrajā daļā par Ministru kabineta tiesībām noteikt sporta bāzei nacionālās sporta bāzes statusu un trešajā daļā par sporta bāzu reģistru un tā vešanas kārtību stājas spēkā 2009.gada 1.augustā.