Teju gadu pēc informācijas, ka basketbolista un viņa vecāku strīdā ar aģentūru/akadēmiju lieta nonākusi Eiropas Savienības Tiesā, ir publiskoti EST ģenerāladvokāta secinājumi. Izskatās, ka argumentam par jaunā talanta atbilstību “patērētāja” statusam ir arvien vairāk argumentu.
Kādas perspektīvas lietā prognozē sportiskajai ģimenei?
Lai arī jaunais basketbolists atbilst statusam “patērētājs”, ģenerāladvokāts sašķoba cerīgo lietu ar tēzi, ka līgumā tomēr bija pavisam skaidri uzrakstīts: būs jāatdod desmit procenti! Nobeigumā gan tiek paskaidrots, ka pierādīšanas slieksnis gramatiski skaidri pateiktajai domai ir krietni augsts – aģentūras/akadēmijas pakalpojums (un tā izptatne, apraksts) nedrīkst būt pārāk gaisīgs.
Galvenais secinājums
Ģenerāladvokāts A. Rantos raksta: līguma noteikums, kurā jaunam sportistam
paredzēts pienākums maksāt daļu no saviem ienākumiem, ja viņš kļūst
par profesionālu sportistu, var būt negodīgs, ja tiek pierādīts, ka ar to tiek
radīta ievērojama nelīdzsvarotība no līguma izrietošajās tiesībās un
pienākumos.
Lai izprastu šo galveni secinājumu, jāielūkojas argumentācijā soli pa solim: kas ir jāņem vērā?
Aizsardzība pret negodīgajiem
Vadošais secinājums lietā ir tāds, ka līgums, kas noslēgts starp jaunu sportistu un uzņēmumu, kurš viņam palīdz attīstīt sporta karjeru, principā ietilpst direktīvas par patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem piemērošanas jomā.
No jaunieša par pieaugušo
2009. gadā jauns nepilngadīgs sportists, kuru pārstāvēja viņa vecāki, noslēdza līgumu ar Latvijas uzņēmumu, kurš sportistiem piedāvā pakalpojumu kopumu to profesionālo spēju un karjeras attīstībai. Šī līguma mērķis bija nodrošināt šim jaunajam sportistam veiksmīgu profesionāla sportista karjeru basketbolā. Minētajā līgumā, kas tika noslēgts uz 15 gadiem, bija paredzēti dažādi pakalpojumi, piemēram, treniņi speciālistu uzraudzībā un sporta medicīnas pakalpojumi, psihologa pakalpojumi, kā arī atbalsts mārketinga, juridisko pakalpojumu un grāmatvedības jomās. Jaunais sportists par to apņēmās – gadījumā, ja viņš kļūtu par profesionālu sportistu, – maksāt šim uzņēmumam atlīdzību 10 % apmērā no visiem neto ienākumiem par attiecīgā sporta veida spēlēšanu, kā arī reklāmas, mārketinga un mediju pasākumiem, kas gūti šī līguma darbības laikā, ja šie ienākumi būtu vismaz 1500 EUR mēnesī.
Ņemot vērā, ka jaunā sportista, kurš nu jau ir kļuvis par profesionālu basketbolistu, ienākumi no līgumiem ar sporta klubiem kopsummā ir sasnieguši vairāk nekā 16 miljonus EUR, viņam esot jāsamaksā minētajam uzņēmumam 10 % no šīs summas, proti, vairāk nekā 1,6 miljoni EUR
Strīda esence: šoreiz sports nemaz nav TIK īpašs
Latvijas tiesas ir argumentējušas, ka Direktīva par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ir piemērojama strīdīgajam līgumam. Pēc aģentūras/akadēmijas sūdzības, jautājumu uz pārbaudi Eiropas Savienības Tiesā nosūtīja Latvijas Augstākā tiesa. Strīda esence paplašināta līdz tam, ka ir jānoskaidro iespējami negodīgā līguma apmērs – ja tas tā ir – cik lielā mērā šāds noteikums ir pretrunā patērētāju aizsardzības direktīvai.
Ģenerāladvokāts Atanasijs Rants secinājumos uzskata, ka
- šāda veida līgums principā ietilpst direktīvas piemērošanas jomā
- šāds līguma noteikums var būt negodīgs
- direktīvu var piemērot visās saimnieciskās darbības nozarēs un principā visa veida preču iegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumu veidiem, kas noslēgti starp komersantu un patērētāju.
Papildinot argumentāciju, ģenerāladvokāts arī īpaši uzsver, ka arī ar sporta nozari saistītie pakalpojumi nav izņēmums.
Strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī jaunais sportists vēl nebija sācis savu profesionālo karjeru un līdz ar to darbojās kā “patērētājs”, kurš objektīvi gan tehnisko zināšanu, gan iespēju risināt sarunas ziņā atradās vājākā pozīcijā, salīdzinot ar uzņēmumu.
Šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka vēlāk šis jaunais sportists kļuva par profesionālu sportistu, jo noteikuma negodīgums tiek novērtēts līguma slēgšanas brīdī. Proti, tieši šajā brīdī, kas sakrīt ar iespējamu nelabvēlīgu pozīciju, salīdzinot ar komersantu, līgums patērētājam var radīt (tostarp ilgtermiņa) nelabvēlīgas sekas.
Ko vēl jāpārbauda Latvijas tiesai
Vērtējumā valsts tiesai īpaši jāpārbauda, vai līguma noteikums atbilst pārskatāmības prasībai, proti:
- ka tas bija formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā,
- lai radītu patērētājam iespēju, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt ekonomiskās sekas, kādas viņam no tā izriet.
Desmit procenti!
Ģenerāladvokāta ieskatā šajā lietā principā bija skaidri definēts līguma noteikums attiecībā uz maksājamās atlīdzības aprēķināšanas metodi.
Tomēr Latvijas tiesai jāizvērtē arī tas, vai komersanta sniegtā informācija ļāva jaunajam sportistam pieņemt lēmumu piesardzīgi.
Nav pietiekami, ka līgumā ir ierakstīti kaut kādi procenti un gadi. Precīzāk, ir jāskatās – vai viņš varēja novērtēt uzņēmuma sniegto pakalpojumu vērtību kopumā, salīdzinot ar tam eventuāli izmaksājamo atlīdzību.
No kā, kad un kāpēc kaut kādi 10%?
Ģenerāladvokāts atgādina, ka līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja tas rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.
Šajā ziņā Latvijas tiesai īpaši jāpārbauda, vai pastāv tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu vienošanās, lai novērtētu, vai ar šo līgumu jaunajam sportistam tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzēto. Šādu tiesību aktu neesamības gadījumā šai tiesai jāatsaucas uz tirgus praksi saistībā ar atlīdzību par attiecīgajiem pakalpojumiem sporta jomā un, precīzāk, uz to, vai pastāv saikne starp uzņēmuma sniegtā pakalpojuma vērtību un atlīdzību, kas pieprasīta no jaunā sportista. Tiesai īpaši jāņem vērā risks, kādu uzņēmumam rada apstāklis, ka tam nav garantijas saņemt atlīdzību, ja jaunais sportists nekļūs par profesionālu sportistu, savukārt šī atlīdzība tiks izmantota ne tikai, lai finansētu jaunajam sportistam piedāvātos pakalpojumus, bet arī lai finansētu visus pārējos jaunos sportistus, kuri ir noslēguši līdzīgus līgumus (to skaitā arī tos, kas nebūs kļuvuši par profesionāliem sportistiem).
Kādas būtu sekas?
Attiecībā uz sekām, kas izriet no noteikuma kvalificēšanas par “negodīgu”, šāds noteikums principā jāuzskata par tādu, kas nekad nav pastāvējis. Tāpēc tam nevar būt nekādas ietekmes uz sportistu, kuram jāatjauno tiesiskais un faktiskais stāvoklis, kāds tam būtu bijis šī noteikuma neesamības gadījumā, un valsts tiesa nevar tam noteikt pienākumu samaksāt kādu summu kā atlīdzību, kas paredzēta noteikumā, kurš atzīts par negodīgu.
Kopsavilkums
Ģenerāladvokāts savos secinājumos atsaucas uz virkni nacionālu un lokālu apsvērumu. Lai gan desmit procentu kritērijs ir uzrakstīts skaidri, tomēr tikpat skaidram būtu jābūt arī aģemtūras/akadēmijas solījuma aprakstam – vai ir kāds izmērāms KPI?
Šķiet, ka līguma tekstā šis apraksts ir bijis tik gaisīgs, ka ģenerāldvokāts referē uz Latvijas likumiem un tirgus praksi.
Ir skaidrs, ka Latvijā nav likums par jauno sportistu attīstīšanas aģenūrām. Tāpat arī grūti runāt par jebkādu tirgus praksi, jo šāds pakalpojums ir reti sastopams, par to sabiedrībā nerunā. Attiecīgi, starp jauniešu vecākiem nevar pastāvēt no mutes-mutē nododamā izpratne par šādu pakalpojumu jēgu un būtību, kritērijiem.
Vai EST tam piekritīs, un ko no šī visa izlobīs Latvijas tiesas?