Futbola noteikumi par “vietējiem spēlētājiem” pārkāpj Eiropas Savienības noteikumus – Eiropas Savienības Tiesa lietā C-680/21 nosprieda, ka Eiropas Futbola asociāciju Savienība (UEFA) un Beļģijas futbola federācijas (jeb “Beļģijas Karaliskā futbola klubu apvienība” izvirza pārmērīgus ierobežojumus, kuru attaisnojums nav uzreiz acīmredzams (bet varētu tikt piemeklēts individuāli).
Futbolistu reģistrācija
Tāpat kā ganāmpulkus, arī futbolistus federācijas prasa reģistrēt saskaņā ar stingriem kritērijiem unpieļaujamības nosacījumiem.
Futbolā pastāvošie futbolistu reģistrēšanas principi ir pretrunā Līguma per Eiropas Savienības darbību 101. pantam, ja tie ierobežo konkurenci starp futbola klubiem. Tas šķietami izriet no jebkuras Eiropas futbola līgas noteikumu kopuma. Lai gan EST šādu secinājumu nevar izdarīt kā faktisku apgalvojumu attiecībā uz visiem nacionālajiem futbola reglamentiem visos aspektos, tomēr secinājuma formulējums atstāj maz šaubu par esošās kārtības apšaubīšanu.
Daudz konkrētāk spriedumā secināts, ka Beļģijas futbola federācijas noteikumi ir pretrunā LESD 45. pantam, ja tie rada šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai. Spriedumā gan ir atstātas atvērtas durvis Beļģijas futbola vadošajai organizācijai piemeklēt labus argumentus (spriedumā lietotie vārdi “ja vien netiek pierādīts, ka ierobežojumi ir nepieciešami un samērīgi mērķa sasniegšanai”).
Šis spriedums uzsver nepieciešamību nodrošināt konkurences un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā, vienlaikus atzīstot sporta sociālo un audzinošo nozīmi. Būtiski uzsvērt, ka ar šo spriedumu teik mazināta sporta kā “īpašas nozares” loma Eiropas Savienības iekšējā tirgū, nostādot to līdzās vairumam nozaru, kuras bez liekām šaubām uzskatām par biznesiem.
Lietas C-680/21 īsais kopsavilkums
Royal Antwerp Football Club un viens no profesionālajiem futbolistiem cēla prasību pret Beļģijas futbola federācijau un UEFA. Strīdus punkts ir prasība, ka profesionālā futbola klubiem, kas piedalās pirmo komandu oficiālajās sacensībās [..], spēles protokolā ir jānorāda vismaz 6 spēlētāji, kas ir trenējušies kādā Beļģijas klubā; no tiem vismaz 2 spēlētājiem ir jāatbilst papildu nosacījumam par vismaz 3 gadiem Beļģijā pirms 21 gada vecuma sasniegšanas. Ja klubs nevar reģistrēt iepriekšējā daļā noteikto minimālo spēlētāju skaitu, tas nedrīkst aizstāt minētos spēlētājus ar spēlētājiem, kas neatbilst šiem nosacījumiem.
Var rasties situācija, ka klubam ir jāpilda līgumsaistības pret futbolistu, bet tas nevar piedalīties oficiālos mačos.
Tiesas vērtējuma juridiskais formulējums
Tiesa aplūkoja, vai noteikumi pārkāpj LESD 45. pantā garantēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Futbolā pastāvošie noteikumi var radīt netiešu diskrimināciju pret spēlētājiem, kas ir citu
dalībvalstu pilsoņi, jo tie galvenokārt kaitē tiem, kas nav trenējušies Beļģijas klubos.
Tiesa arī analizēja, vai šie noteikumi ierobežo konkurenci starp futbola klubiem. LESD 101. pants aizliedz uzņēmumu apvienības lēmumus, kas ierobežo konkurenci. Tiesa secināja, ka UEFA un Beļģijas futbola federācijas noteikumi ierobežo klubu iespējas brīvi veidot komandas, jo tie nosaka minimālo “vietējo spēlētāju” skaitu.
Iespējamie izņēmumi
Tiesa norādīja, ka šāda veida noteikumi par “vietējo spēlētāju kvotām” var būt pieļaujami, ja tie ir pamatoti ar leģitīmu vispārējo interešu mērķi, piemēram, veicināt jaunu spēlētāju apmācību. Tomēr šiem noteikumiem jābūt samērīgiem un nepārsniegt to, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.
Komentārs par lietas būtību
Nav nepieciešama juridiskā izglītība, lai ar neapbruņotu aci saskatītu UEFA ieceri, ierobežojumu reālo mērķi – kontrolēt, ka profesionālajos futbola klubos pēc iespējas spēlētu vietējie pilsoņi, bez “leģionāru kvotas” noteikšanas panākot praktiski tādu pašu efektu.
Lai gan par šo problēmu runāts jau sen, vairums klubu un futbolistu nav uzdrošinājušies runāt pretī lielajam priekšniekam (nacionālajām federācijām un UEFA). Ceļš līdz EST parketam izdevies vien šīs lietas varoņiem, beļģu klubam saistībā ar viena fubolista statusu, uzskatāmi parādot noteikto “pašu audzināto spēlētāju noteikuma” prettiesisko mērķi. Tādējādi profesionāls futbola spēlētājs, un Royal Antwerp Football Club apstrīdēja noteikumus par “vietējiem spēlētājiem”.
Arī profesionālie futbolisti ir darba ņēmēji, un drīkst paļauties uz ES pamatbrīvībām. No sprieduma var secināt, ka tiek paturēta prātā amatieru un hobija spēlētāju interese. Jādomā, ka uz tīri amatieru vai jauniešu līgām varētu attiecināt prasību par to, ka šādu komandu sastāvos jābūt vietējiem spēlētājiem, ja tas patiešām samērīgā veidā veicina jauno spēlētāju apmācību.
Sprieduma plašāka nozīme
Pirmkārt, EST secinājumi nav aprobežojami tikai uz futbolu. Arī citos sporta veidos, kur novērojama leģionāru kustība ES ietvaros (piemēram, basketbolā vai hokejā), būtu rūpīigi jāizsver sprieduma sekas.
Latvijas kontekstā spriedums viennozīmīgi atzīstams par nozīmīgu, arī neraugoties uz apstākli, ka vairums augstāko līgu ir pusprofesionālas. Tas ir, vadošajos sprota veidos sporta čempionātu biznesa puse un profesionālo spēlētāju dalība, kā arī zemāku līgu eksistence (1.-2.līga, nacionālā un reģionālā līga, utt.), neļauj izdarīt secinājumu par šādu čempionātu izslēgšanas no sprieduma ietekmes sfēras tikai tāpēc, ka turnīru līmenis ir relatīvi zemāks nekā Eiropas vadošajās līgās.
