Par sporta amatieriem, kuri tiek apmaksāti kā profesionāļi. Problēma tiek apspriesta visur, kur pastāv sporta sacensības un turnīri. Atlīdzība, ko it-kā-amatieri saņem, varētu nešķist samērīga.
Ienesīgs hobijs
Piemēram, Francijā ir plaši zināms, ka daudzos amatieru klubos, piemēram, futbolā vai regbijā, daži spēlētāji saņem līdz pat 1200 eiro mēnesī. Tas ir par diviem treniņiem un vienu spēli nedēļā. Tomēr mēs runājam par amatieru sportu, nevis par profesionālo līmeni.
Atsevišķos izņēmumos robež-profesionāļi (uz amatiera-profesionāļa statusa robežas esošie, kas parasti ir jaunie vai tuvu karjeras beigām esošie sportisti) pat var cerēt uz augsta līmeņa speciālista vai vadītāja atlīdzību.
Kamēr daži cilvēki strādā birojos vai piebeidz sevi rūpnīcās, lai uzturētu savas ģimenes un saņemtu līdzīgus ienākumus, šie spēlētāji saņem naudu par savu hobiju.
Bezmaksas brīvprātīgie speciālisti
Blakus šiem labi apmaksātajiem hobijiem ir brīvprātīgie treneri – kvalificēti speciālisti, kuri atdod savu laiku, enerģiju un sirdi, nesaņemot ne centa.
Infrastruktūra noveco un nolietojas, klubi zaudē savu identitāti, bet spēlētāji bez sirdsapziņas pārmetumiem pāriet uz netālo konkurentu klubu par 50 eiro lielāku mēneša naudu.
Budžeta piemērs
Apskatīsim matemātiku: klubs, kas maksā 20 spēlētājiem 500 eiro mēnesī, iztērē vismaz 100 000 eiro sezonā, pat ja tas tiek maksāts kā ceļa izdevumu kompensācija (kilometrāža uz spēli, treniņu), vai vismaz ~185 000 eiro, ja tas tiek maksāts kā alga.
No vienas puses, šī nauda varētu tikt izmantota daudz labāk. Klubi bieži vien iegūst šo naudu no pašvaldības dotācijām vai sponsoriem – paši faktiski nerada savus ienākumus vai būtisku naudā izmērāmu pievienoto vērtību.
Secinājums: nodokļos nomaksātā nauda mēdz aiziet arī šādus ceļus, ja pašvaldībā ir kāds pus-profesionāls sporta klubs.
Viegla nauda un nodokļu atlaides
Sponsorēšanas gadījumā varētu būt, ka kluba prezidenta draugam ir liels uzņēmums un viņš dod naudu klubam, kas viņam nesniedz nekādu labumu pretī, izņemot uzņēmuma nosaukuma plakātu stadionā. Un varbūt kādu nodokļu atlaidi no valsts, ja klubs ir SLO.
Veselais saprāts tomēr prasa: ja šī nauda tiek tērēta, tai vajadzētu tikt izmantotai gudri. Tā būtu jāiegulda modernās infrastruktūrās un augsti kvalificētā personālā, kas būs īstais iemesls, kāpēc jauni spēlētāji vēlēsies pievienoties klubam, lai progresētu un paceltu klubu augstāk. Nevis lai īstermiņā piesaistītu “amatieri“, bez tālākas vīzijas.
Jebkurš racionāls padomdevējs ieteiks spēlētājiem ņemt to, kas ir pieejams. Kāpēc atteikties?
Šī sistēma tomēr šķiet dīvaina, kad “profesionāls sportists” trenējas 40 stundas nedēļā un saņem mazāk nekā amatieru sportisti, jo likums rakstīts abstrakti.
